Jūs kādreiz par to aizdomājieties?

Es neskatos 10 gadu tālā nākotnē, bet gan dzīvē pēc 12 gadiem, kad atkal iestāsies pūķa gads un man paliks 36gadi.
Iepriekšējajā reizē (2000 gadā) domāju, ka 2012 man būs svarīgs, panākumiem bagāts gads - būšu pabeigusi bakalauru, dzīvošu atsevišķi no vecākiem kopā ar mīļoto, strādāšu darbu, kas man patīk, iešu ar draudzenēm atpūsties, dejot un daudz smaidīt - un ziniet - tāds arī bija mans 2012 gads! Tam klāt esmu gandrīz jau pabeigusi maģistra darbu - palikusi tikai astīte :)
Tāpēc šogad domājot par nākamo pūķa gadu - 2024. gadu es vēlos būt laimīgi precējusies, ar vismaz vienu bērnu (vismaz - jo vēlos, lai būtu kupla ģimene ar 2-3 bērniem), būtu māja un zeltainais retrīvers pagalmā, arī labs darbs man un manam vīram, lai Ziemassvētkos mani vecāki un māsas ģimene brauc pie mums ciemos un mēs kopīgi svinam svētkus. Es domāju, ka tā arī būs - tas nav nekas neiespējams :)

es pavisam konkrēti zinu, ko vēlos pēc 10 gadiem! un, manuprāt, ir jābūt konkrētam mērķis, lai cilvēks tīri insinktīvi varētu vadīties pareizajā virzienā

Šķiet, ka esmu iztēlojusies tādu perfekto variantu, ko un kā gribētu. Citreiz aizdomājos, cik sāpīgi būtu, ja tās svarīgākās lietas nenotiktu... Bet es laikam esmu nedaudz sapņotāja ar realitātes piešprici :D

viss desmitgades plāns, izņemot privātā dzīve, ir piepildījies :)

Jā, protams. 10 gadi nav tuvākie mēneši, kur varētu teikt- kā būs, tā būs.
Man ir plāns , ko vēlos sasniegt un realizēt, un vai tas piepildīsies ir tikai atkarīgs no manis. Un vispār pēc 10 gadiem es būšu ne pirmā svaiguma :D Tā kā plānam jābūt.

ja arī aizdomājos, tad katru reizi nākotnes scenārijs zīmējas citās krāsās, tāpēc tā konkrēti un tieši - nē, neesmu domājusi un nevēlos, jo baidos no tā... es nezinu, kas ar mani notiks rīt.

Strādāju slimnīcā vai savā praksē, dzīvoju mārupē/āgenskalnā/centrā viena pati. Lutinu māsas bērnus, palīdzu vecākiem, attīstu savu karjeru.

Gandrīz nekad neaizdomājos. Es dzīvoju šodienā, nevis nākotnē vai vēl sliktāk - pagātnē.

Man vēl nav skaidrs ko es gribu redzēt savā nākotnē, tāpēc domāju par to, variantu jau ir tik daudz.

Man lielos vilcienos ir skaidrs, kas es esmu, ko es vēlos un kādā virzienā dodos, taču striktus piecgades vai desmitgades plānus nezīmēju, jo pilnīgi noteikti dzīve tāpat, neatkarīgi no manas gribas, ievilks savas korekcijas. Gabaliņu pa gabaliņam dzīvoju savu dzīvi nost!:):) :) Mērķi paturu acīs, bet krampjaini pie tā neturos.