lavenākā Latvijas zvēru kopēja, par lāču mammu mīļi dēvētā Velga Vītola ir zaudējusi darbu. Viņa ir atlaista no darba Līgatnes dabas takā, tāpat kā vairums dabas taku darbinieku.
kápéc neraksti tému te par katru no maximas atlaisto párdevéju?salīdzināji :D
1981. gada 1. aprīlis ir laimīgākā diena manā mūžā – tad es sāku strādāt Līgatnes dabas takās.
Laimīgākā diena mūžā
1981. gada 1. aprīlis ir laimīgākā diena manā mūžā – tad es sāku strādāt Līgatnes dabas takās. Tādu laimes izjūtu nekad dzīvē vairs neesmu piedzīvojusi.
Sākumā Līgatnē man ļoti pietrūka lielā ūdens klaja, pie kā biju tā pieradusi. Bērnībā es Burtnieku ezerā jutos kā mājās, tā bija mana pasaule, zināju, kā sauc katru līcīti, kā to izbraukt. Reiz pie tēva atbrauca draugs, melnā naktī cēlāmies pāri ezeram, un es pa aklu tumsu prefekti iebraucu kanālā un noliku laivu vietā. Lielais vīrs brīnījās, kā kaut ko tādu var paveikt mazs skuķēns. Es jau četru piecu gadu vecumā gribēju dzīvot meža vidū un lai man apkārt būtu pieradināti meža dzīvnieki. Bērnībā daudz lasīju gan Darela, gan Adamsones grāmatas un sapņoju, ka dzīvošu kā viņi. Bet es zināju, ka nekad nebraukšu prom no Latvijas, tāpēc kopā ar lauvām man diez vai izdosies padzīvot. Bet zooloģiskais dārzs ir Rīgā, dzīvnieki krātiņos... Nē, man tas neder!
Viss, ko esmu vēlējusies, ir piepildījies. Varbūt man ir ļoti stiprs gara spēks, turklāt, jo vecāka kļūstu, jo brīnumainākus notikumus un sakritības piedzīvoju. Man reizēm izdodas materializēt lietas, zvērus un pat cilvēkus. Ir lietas, ko es vienkārši par savu dzīvi zinu, pat neprātojot, kas un kāpēc. Tā bija arī tad, kad pirmo reizi nokļuvu Lejaslīgatnē, – todien zeme ar debesīm griezās kopā, bet es uzreiz sapratu, ka šeit ir mana vieta. Jau nākamajā dienā grasījos izņemt dokumentus no akadēmijas, tomēr tēvs pierunāja mazliet paciesties. Tolaik Līgatnē pat nebija domas par dabas takām, laikam bija vien pāris meža cūku. Bieži braucu pie Gunāra Skribas, laikam iepatikos ar savu naivumu un entuziasmu, un viņš jau studiju laikā deva man cerības, ka varēšu te strādāt. Pēc nepilna gada patvaļīgi pametu obligāto darba- vietu Burtniekos un 1. aprīlī atnācu šeit strādāt. Toreiz Pauguru mājām vēl nebija ne logu, ne durvju, es tur dzīvoju un biju pārlaimīga. Tagad Pauguros iekārtota meža skola, bet es tepat netālu dzīvoju mājiņā, ko man uzbūvēja tēvs.
tāda ir dzīve. tie, kas bija pietiekami gudri, lai attīstītos un augtu, atradīs jaunu darbu.
27552
