Es te piekritīšu tam viedoklim,ka kopā dzīvojot, vairs nav tā laika sev. Ja kādreiz pus dienu varēju pavadīt skrubējot sevi, vaksējot, smērējot utt, tad tagad visu dienu nosēdi darbā, atnāc mājās, satīri kaķa pieārdīto māju, sataisi vīrietim un sev ēst un vai tiešām kādai ir spēks un gribēšana vēl pucēties? Man personīgi ir bezspēks un vienīgais,ko es gribu ir - ielīst vīrietim klēpī un pasēdēt.
Manējais man uzstāj,ka mājās ir jābūt,kā mājās. ērti, brīvi, piemīlīgi.
Bet par tām atraugām utt.. Es domāju,ka jebkuram kādreiz gadās. Man arī. Un neeju jau līst pagrabā raudām, jo man ir gadījies vai vīrietim gadās. Neskatamies viens uz otru ar baltu aci un noteikti speciāli arī tā nedaram.