Dzīvē vienmēr esmu radusi iegūt to,ko vēlos. Nē,es neesmu iedomīga,nedz egoistiska,man vienkārši ir pašpārliecība par lietām,ko daru. Bet šobrīd,te nu es stāvu,rokas nolaidusi ar maza bērna sejas izteiksmi,kam atņemta salda konfekte. Ir kāds puisis,kuru pazīstu ļoti ilgus gadus. Visu laiku bijām ļoti labi draugi,bet šogad kaut kas mainījās. Vismaz man. Es sāku just siltas jūtas pret viņu. Meitenes,viņš ir kā no kino filmas izkāpis,ar izteiktiem sejas vaibstiem,brīnišķīgu smaidu un galvenais-raksturā mans sapņu puisis. Katru dienu viņu ieraugot,es izkūstu. Pēdējā laikā mums bija nodibināts ļoti labs kontakts,viņš mani ir vedis mājās no ballītēm,kad pati neesmu bijusi spējīga aiziet,runājuši par dzīvi,viss jau brīnišķīgi,bet kas gan būtu dzīve bez šī brīnišķīgā BET.. viņam patīk pavisam vienkārša meitene,visvienkāršākā no visām. Uzzināju to nesen,viņš man prasīja padomu,kādu dāvanu dāvināt viņa sirdsāķītim 20 gadu jubilejā. Tas nu arī bija lūzumpunkts. Tagad šī meitene ir viņam līdzi visos dzīves gadījumos. To redzot es izjūtu nicinājumu,bet pati saprotu,ka tas nav pareizi. Nevar vēlēties visu,bet kā lai aizmirst? Bēgt kā mazam bērnam,izvairīties? Bet kā,ja katru dienu šie cilvēki jāsatiek? Ir tik sāpīgi noskatīties uz to visu,nekad mūžā neesmu jutusies tik mazvērtīga kā šobrīd! Dzīve arī man aplauž spārnus.