Bijušie nebijušie

Es vienu bijušo satieku vairākas reizes gadā, jo uzturamies līdzīgās vietās, taču otru - apmēram vienreiz gadā. Tauriņu nav, jo necenšos uzjundīt vecas emocijas, taču vienmēr patīkami ar abiem papļāpāt. Vienīgais sliktais, ko nodomāju, viņus satiekot, ir - nu kā es ar viņiem varēju gulēt.... Nespēju saprast, bet viss pārējais normāli :D

Tākā dzīvojam vienā pilsētā, un mazā pilsētā, tad ir liela varbūtība satikt. Taču 2gadu laikā tik pagājušajā nedēļā saskrējāmies tā face to face vienā viekalā pie viena plaukta. Man blakus bija puisis un draudzene. Draudzene pirmā viņu pamanīja, uzreiz uz mani tā veikli paskatījās un sāka smīnēt. Nu no manas mutes iznāca tāds neveikls "Čav" un no viņa tas pats. Bija tik neērti, ka abi nosarkām un es biju tieši tajā laikā kopā ar puisi, kura dēļ mēs pašķīrāmies. Pēc tam veikalā manīju, ka viņš nebija viens. Priecē, ka savā vecumā ir atradis man aizvietotāju, kādu pusotru gadu viņam tas nebija izdevies. Bet tas mani tiešām priecē :)

Manējais pēc tam mašīnā ar drušku iesmēja par mūsu vaigu sārtumiem :D

Cilvēks, pret kuru kādreiz ir bijušas jūtas, nekad man nekļūs par tādu, kuram vienkārši paiet garām.
Es visus bijušos varētu sabužināt un labprāt arī zinātu par viņiem kaut ko vairāk - kā iet, kā neiet, ko no mērķiem toreiz ir sasnieguši, kas mainījies utm. Viņi ir cilvēki, kas kādreiz ir bijusi daļiņa manas dzīves, reizēm arī sirds. Un tur viņi joprojām ir. Lai nu kas ir bijis, bet ar labām atmiņām.
Nevajag savā dzīvē visādus salašņas laist un tad nevajadzēs pēc gadiem priecāties - cik gan viņš slikti izskatās, vai iet ielas otrā pusē, lai nebūtu jāsveicinās.

Es uzskatu, ka pagātne ir pagātne, un tā ir jāliek mierā. Vairāk par čau, es pat negribētu teikt vai runāt. Un ne jau viņi bija slikti cilvēki, vienkārši man negribas komunicēt.

Ebe, neprasi :D Nu vienkārši nevarējām sadzīvot, konflikts konfliktam galā, līdz abi pieņēmām lēmumu izšķirties, kamēr vēl neesam viens otru noklapējuši. Protams, toreiz tas nebija tik vienkārši kā tagad izklausās. Pārmaiņus abi gājām kārties, viens otram pielūgties utt.Es biju vājprātīgi greizsirdīga, viņš tam arī deva iemeslus, sliktas attiecības ar viņa vecākiem, jo man nepārtraukti informēja par visām viņu slēptākajām domām attiecībā uz mani utt... :D

Kad gaju lv apraudzit savu trusi, protams satiku bijuso, ziniet manas sajutas vispar bija nekadas, man bij zeel vinu, galigi izkameejis, ar attaugusiem matiem, balts (nu es pieradusi pie iesaulotas aadas) :D tiesam bij taa, ka nekaadas sajutas, lai arii bijaam kopaa 8 gadus, bet nu moska tapec arii, ka esmu samilejusies tagadejaa :D
Vienreiz veikalaa ieraudziiju dzeku ar kuru biju kopaa, kad man bij 14, tad gan kaajas triceeja :D

Fleming, nu gadās visādi... :D Prieks, ka tev tagad viss labi! Varbūt puisis tevi joprojām ignorē, jo mamma neļauj ar tevi runāt? /ļaunais joks/ Izklausās pēc memmes dēliņa :D

Hellish, es labi saprotu par to, ka kājas trīc, jo satiec bērnības mīlestību. Es domāju, ka man ar šo bijušos satiekoties emocijas uzjundījās tieši tāpēc, ka tās bija pirmās LIELĀS jūtas... Diez vai kādreiz vēl varēšu TĀ ieķerties (paldies dievam! :D )

Starp citu, man laikam šī kaut kāda bijušo nedēļa - šodien otrs bijušais uzradās dr.lv, lai... lai paprasītu kopīgas paziņas telefona numuru.. Tas viss likās tik komiski, ka sasmējos skaļi. Un par šo toč varu teikt - ne skudriņas, ne kāju trīcēšanas, tikai - kāpēc es vispār ar viņu kaut ko toreiz darīju?! :D

Es savu bijuso viiru ne tikai satieku, esot Latvijaa,bet pat iepaziistinaaju ar tagadeejo!Visi smuki parunaajaam!:)Bijusais, tagadeejam veel paprasiija,vai veel joprojaam daudz adu?Amerikaanis pasmaidiija un atteica-nee ,tagad glezno kaa traka...:D!Abi smeejaas!
Es ,taapat kaa Krista ,uztveru savu bijuso viiru ,kaa radinieku!Miilu kaa savu braali!:)

Es ar savu vienu no bijušajiem nebiju kontaktējusies un tikusies apmēram 1 gadu. Vispār nebiju domājusi par viņu. Un tad pēkšņi viņš man uzrakstija,ka ir Latvijā un,ka varētu satikties,jo iepriekš nebija tādas iespējas. Es protams piekritu,jo ar šo cilvēku man ir ļoti īpašas atmiņas. Bet gāju uz satikšanos ne ar tādu domu,ka kaut kas varētu sanākt atkal,bet gan vienkārši ļoti ļoti gribējās satikties,parunāties,uzzināt kā viņam iet. Satikāmies,pastaigājāmies,jutos tik labi,bet neko arī vairāk nevēlējos. Mūsu pastaigu iztraucēja telefona zvans.Man bija jāiet prom,uz atvadām apķērāmies,jo tagad atkal ilgu laiku netiksimies.Un,kad viņš mani apskāva ausī iečukstēja-es tevi veljoprojām mīlu. Un es pilnībā sastingu,un nevarēju atrauties no viņa,jutos kā nohipnotizēta :D un tad viņš turpināja-ļoti skumstu pēc tevis utt. tas nebija nekas tāds uzbāžīgs,bet tomēr,sirds sarāvās :) es vsp biju šokā,tāpēc vienkārši pateicu,ka bija ļoti patīkami viņu atkal satikt,un pateicu,ka man jāiet. Un kopš tās dienas esmu sākusi par viņu vairāk domāt. Nejau tāpēc,ka vēlētos ar viņu atkal kaut ko veidot,bet vienkārši.Tāda dīvaina sajūta :)

Ebe, kā man pašai tas prātā neienāca - tā būtu pat ļoti ticama versija :D

ar pirmo mīlestību salidojumā danci laidu, neko tā , forši parunāties , bet nekādas trīsas gan neizjūt , otrs precēts , bez kontaktiem . vienīgais pēdējais bijušais - ar to kontaktēšanās gāja smagi , jo bija daudz kas pāri nodarīts , bet tagad arī sāk normalizēties :)