Nauda var nest pārliecību par sevi, tas dod sajūtu, ka tu vari un esi uz ko spējīga, ka tev ir kaut kāda loma sabiedrības mehānismā. Es gan apskaužu tādus bohēmistus, dabas bērnus, kas no tā visa ir atstatus, bet es pati esmu pamatīgs kapitālisma bērns.
Līdz pagājušam gadam, kad sāku strādāt, mana dzīve bija konstanta knapināšanās, un iepirkšanās lielākām lietām ar max 50ls budžetu pēc dz.d. vienreiz gadā un 30ls pēc vārdadienām :) Ah... It kā jau visu ko vienmēr gribējās, bet es samierinājos un bija ok arī tāpat. Kaut ko nedaudz mēģināju atļauties no mammas dotās ēšanas naudas - 8ls mēnesī (un tas vēl bija daudz, un tikai jau kad studēju), tāpēc pusdienas nekad neēdu. Es būtu bijusi superpriecīga meitene arī ar visām vienām biksēm un 3 džemperiem uz riņķi, ja vien man nebūtu bijusi pumpuseja. Tas gan man sāpēja, ka āda nav veselīga. Un vēl man sāpēja, ka tik bieži bija jāatsaka draugu ballītēm, dzimšanas dienām, pasākumiem, jo gluži vienkārši nebija naudas. Pat ārpus LV robežām ne reizi nebiju bijusi. Dzīvoju tāda laba, jauka, klusa meitene kā tādā kastē un bez iespējām izpausties. Apģērbs bija otršķirīgs, bet arī svarīgs, neliekuļošu. Arī par to sapņoju.
Sāku strādāt, pirmie mēneši bija kā eiforijā :D Sajūta ir ļoti laba, ka, meklējot atbildi uz jautājumu, vai iešu uz tādu un tādu pasākumu, galvā vairs nevirmo doma par to, ka naudas nav. Ir tikai opcija - gribu/negribu. Iepriekš man šī gribēšanas sajūta bija galīgi notrulināta, un par pamatatbildi vienmēr ņēmu "nē".
Tiesa gan, vienu brīdi bija periods, kad sapratu, ka plika nauda arī laimi nenes, jo tomēr ir vajadzīgi cilvēki, ar ko to kopā tērēt, kam tās kleitas izrādīt un kuru dēļ būt skaistai :)
Bet es saprotu, kāpēc gribas naudu un kā tas var būt saistīts ar pašvērtējumu. Jo nauda sniedz brīvību! Bez tās ir mūžīgie limiti, ierobežojumi...
Otrs variants ir vispār izslēgt sevi no materiālās pasaules un dzīvot meža būdā. Es tā pat gribētu :D :) Ja tikai būtu drosmīgāka :)