Sveikas.
Lieta tāda, ka šogad pabeidzu augstskolu, jāmeklē darbs, biju atradusi darbu veikalā (pārtikas) par pārdevēju, bet pamatotu iemeslu dēļ pātraucu darba attiecības un tagad liekas, ka ir iestājies kkāds melnais punkts, sāk pārņemt minimāla depresija. Kur tik es neesmu sūtijusi CV, visur tikai - pieredze, pieredze, bet kur, lai es to pieredzi gūstu, ja neviens nedod iespēju, pilnīgi tāda sajūta, ka esi apburtajā lokā - ja tev nav paziņu, kas par tevi varētu aizlikt kādu labu vārdu, tad vari sapūt bez darba.
Protams liels mīnuss, ka dzīvoju mazā pilsētelē, bet man nav nekādas vēlmes doties uz ārzemēm vai lielāku pilsētu, jo te ir mani mīļie, jaukie cilvēciņi.
Ir pagājis tikai mēnesis kopš cītīgi meklēju darbu, bet man šķiet, ka pagājusi jau mūžība, trakākais, ka draugs arī sāk jau pukstēt, es diemžēl viņu saprotu, bet vienalga nav patīkami, jo tā jau sevi katru dienu "nogruzī", gribas atbalstu, nevis - Tu pārāk cītīgi nemeklē darbu...
Ko es ar to visu grbēju?
Varbūt ir kāda sieviete , kam ir klājies līdzīgi, kā, lai tiek ar sevi galā, kā nenokārt degunu un ieskaidrot sev, ka būs darbiņš, ja pietiekami centīsies to atrast.
Kādu laimīgu stāstu :) Kādu pieredzīti :)
181
