Neizdevusies dzīve?

nevar būt ka tas tāds periods, kad nekas nepatīk, vai tādas sajūtas jau ilgāku laiku?

Šādas sajūtas ir kādu pusgadu. Skatos uz savu draudzeni, kas arī attīstījusies līdzīg man un strādā šai jomā. Kā viņa runā, kā viņai patīk tas, ko viņa dara utt. Es arvien vairāk saprotu, ka man no tā vispār nav nekāda prieka, nekāda gandarījuma, nekā.

Ja patiešām šis nav Tavs lauciņš, man neliekas nemaz tik traģiski, ja sāktu kaut ko citu. Man ir kursabiedri (to starpā pats lielākais teicamnieks), kas vēl nav sākuši strādāt 23 gadu vecumā. Tev jau tikai 3 gadi vairāk - tas nav tā, ka 60 gados izdomātu, ka riebjas darbs, kas visu mūžu darīts un kas ir vienīgais, ko māki. Viss vēl ir priekšā. Tikai jautājums ir kas tad Tev patiktu un kā varētu sākt citā jomā strādāt? Jo jāsāk jau būs no paša sākuma...

Man liekas,ka tas Tev ir kaut kads luzuma punkts. Izklausas,ka esi sasniegusi samera daudz, un tgd peksni velies no ta visa ateikties? Gruti noticet.
Sakopo domas un galvenais nepielauj lielu kludu.

Jaa es zinu cilveku,kas 32 gados skraidija pa dzivi un nezinaja ko grib. Skumji, cilveks palaida veja daudz izdevibas visas jomas.

ņu tad tev ir vsmz kada sajuta par to, ko labpratak daritu sava dzive?

man arī PR izraisa riebumu ;)

un vispār neredzu problēmu... ar maģistra grādu PR ir plašas iespējas, kur varētu sevi realizēt. vai zini, ko gribi?

Man šķiet, ka arī 60 gados nav par vēlu neko mainīt, jo tas, kas noticis tikai ļāva iekrāt dzīves pieredzi un kādreiz taču sniedza prieku... Un ja jau kādreiz patika, tad tas laiks bija pavadīts produktīvi, vienkārši ir noslēdzies viens dzīves posms.
Es personīgi neticu Persix minētajām palaistajām izdevībām. Man šķiet, ka palaistas izdevības ir tad, kad baidies ļauties mirkļa (vai ilglaicīgi pārdomātām, arī) emocijām, jo prātā nāk sabiedrības normas par to, ka nedrīkst taču 26 (vai 30, vai 50, vai 70) gadu vecumā visu mainīt. Varbūt tāda ir MANA dzīves filosofija - nedomāt par šīm te sabiedrībā pieņemtajām normām un sistēmām, bet jādara to, ko vēlies. Man patīk dzīvot brīvi un, ja es gribu 5 gadus skraidīt nesaprotot ko daru, tātad gribu. Bet katram savs. Taču autorei es bez liekām runām vienkārši iesaku to, ko jau teicu - ļauties sajūtām un, ja nepatīk, tad kaut ko mainīt. Kaut maziem soļiem, sāc skatīties citos virzienos, un kā jau zili_rudzi te saka, ar maģistra grādu PR ir plašas iespējas, un ja jau tev ir labs darbs, tad nav uzreiz jāskrien prom no tā, tas tieši nozīmē, ka varbūt vari paralēli izmēģināt kaut ko citu kā hobiju, vismaz pagaidām.

Es iepriekš studēju reklāmu 4 gadus.
Aizgāju tālāk mācīties uzņēmējdarbību bet ar to pašu reklāmas&PR. Nesūdzos.
Vienīgā dzīves joma ,kura interesē.

Pilniigi piekriitu Lou!
Par neizdevusos dziivi laikam vareetu nosaukt ko taadu,ja cilveeks saacis dzert 19g.vecumaa un nav paarstaajis veel 70g. , varbuut ticis tikai pie pamatskolas izgliitiibas!Tad tiesaam laikam neko vairs nevar mainiit...!
Es driiz domaaju atkal mainiit kaut ko savaa dziivee...gribas kaut ko atkal citu dariit...!:)

Tur jau tā lieta, ka es nezinu, ko citu gribu darīt. Līdz šim esmu darījusi tikai šo, visu laiku tiekusies uz to, neko citu nemaz nemāku. Bet saprotu, ka šī joma mani ir izsūkusi, atņēmusi visu enerģiju, dzīvesprieku visu

Ārzemēs varbūt ir visas iespējas dzīvi mainīt arī 60 gados, bet LV tas būtu iespējams tikai, ja ļoti ļoti paveiktos, jo vecus cilvēkus nelabprāt ņem darbā, tāpēc ja esi tajos 60 gados, labāk turēties pie tā, kas ir, nevis palikt pavisam bešā. Jā, ticu, ka citur ir citādāk...
Bet te jau meitenei ir 26 gadi. Vajag tikai saprast, kas tas būs tas, kas patiešām pievelk un aidā.

Ilze2 Varbut Tev ir rutiina iestajusies?

Iesaku tiesam apsvert visas iespejas, lai velak nav nekas janozelo! :)

bet ar visu citu dzive esi aomierinata var gadities, ka ev vnk dzie ruina, tapec ket, ka darbs pie vainas

Īsti neesmu ne ar ko apmierināta, arī privātajā dzīvē esmu vīlusies

maacies kaut ko citu, kas patiik... man arii nepatiktu birojaa seedeet visu dienu.. tur jau galva dulla vakaraa uz maajaam ejot... nafig.

hahaha. biju neparasta poza, kad to rakstiju, tapec meginasu velreiz.
bet ar visu citu dzive esi apmierinata? var gadities, ka tev vnk dzive rutina, tapec skiet, ka darbs pie vainas.

Kāda vaina izmēģināt kaut ko banālu? Nu, piemēram, jaunu hobiju ārpus darba, kas varbūt ļaus atgūt dzīvesprieku? Jo ja jau esi vīlusies vairākās dzīves jomās, varbūt vaina nemaz nav tieši darbā.

Jessica, nu tad jau neviens neliedz braukt uz ārzemēm. Parasti tik progresīviem cilvēkiem, kas gatavi visu mainīt 60 gadu vecumā nav arī problēmu ar angļu valodu vai tās apgūšanu. :D Tāds tipiskais Latvijas pensionārs ar ļoti konservatīvu skatu uz dzīvi nekur protams, nebrauks.

Atkal jau kaut kur lasīju, ka cilvēkam krīzes laiks ir ik pēc 9 gadu cikla - 18 gados, tad 27, 36 utt. :)

Starp citu, es arī, šķiet, pēdējā Lilit lasīju, ka ik pēc 7 gadiem ir jāpieņem viegli lēmumi(tas kas patīk utt.), bet ik pēc 9 gadiem iestājas posms, kad dzīve mainās, rodas jaunas iespējas un ļoti svarīgi pieņemt pareizo lēmumu-un šajā gadījumā tas var notikt grūtībām/šķēršļiem utt., bet tas ir pareizi un tā tam ir jābūt (tātad tas ir pareizais lēmums). Tā kā varbūt autorei tiešām pirms tiem 27 iestājies posms, kad kkas kardināli jāmaina.