Mūsdienu latvietis

Šoreiz es nerunāju par to daudzumu, bet gan izcelšanu, jo parasti ļoti plaši tiek izceltas tikai visas izsūtīšanas un 16.marts vispār ir murgs, jo latviešiem nebija izvēles tiesību, kura puse paņēma, tur karoja, bet tagad viens otru ienīst un lamā pie pieminekļa.

Dažas tās svinamās dienas piemin mazliet garām ejot, taču tās skumīgākās ar lielu pompu, nesaku, ka nevajag to visu aizmirst, bet liekas, ka dzīvojam pārāk pagātnē un tāpēc neejam uz priekšu.

Jus jau pasi izcelat.Te pat dazas nezinaja ka pasaule visiem svetku loti maz oficialo,bet mes esam starp tiem kam loti daudz salidzinosi.PAT TO CILVEKI NEZIN UN IZPLATA PASI MELUS UN TIEM TIC.

Pie visiem oficialajiem ja pielieku ko mes gimene svinam,traki sanak.Mums tik viens menesis bez svetkiem, citos pa 2 minimums. :D Tie ir kas jasvin noteikti. Man par maz neliekas.

Diemžēl vārds "latvietis" asociējas Šleseru. Nezinu,kapēc, jo manās acīs vidējais latvietis nemaz nav tāds kā Šlesers.
Pati skaitos latviete. Kapēc skaitos?Jo iekšēji joprojām neesmu latviete.Gribas paņemt to labāko,raksturīgāko no abām frontēm. Aktuāla tēma,tuvojoties valsts svētkiem,un šogad gribētu tiešām tā svinīgi nosvinēt,vecums laikam. Bet raudāt pie himnas negribās.Pie krievu patriotiskām gan.
Joprojām žēl,ka par krieviem tiek uzskatīti rajonu urlas. Tas tāds feiks un krievu atraugas, nekas vairāk.

Piekrītu, ka Latvijā ir daudz svinamo dienu, tikai cits jautājums, vai mēs tagad gribam svinēt, piemēram, Māras dienu, Jurģus, utt., vienkārši trūkst zināšanu par šīm tradīcijām.
Sevi kā latvieti izjūtu tagad, pirms 18.novembra ir tāds patriotisks noskaņojums, tas laikam saistāms ar krievu aktivitātēm saisībā ar referendumu, parakstu vākšanām. Tad tā pa īstam sapratu, cik svarīga man ir mūsu valsts, arī valoda.

Esmu latviete un noteikti varu sevi pieskaitīt pie Latvijas patriotiem, bet ne radikālajiem.Īpašas sajūtas pārņem svētku reizēs, arī skatoties video failus, vai tie būtu par 11.novembri, barikādēm, 18.novembri.Un ir tā,ka skudriņas un trīsas iziet cauri.
Par citautiešiem, ar izņēmumiem, es nebeidzu brīnīties.Nu nav manam prātam saprotams, kā 16/17 gadīgs jaunieši-krievi var nespēt uzrakstīt pat visīsāko vārdu latviski.Tik tikko bija pieredze ar to, kaut ko minimāli sten latviski, bet tikai pāris frāzes, nesaprot,ko runā latvieši un rakstīt nemāk vispār, nācās burtot priekšā, jo dažiem pat ''ā'' bija kaut kas jauns un nebijis.
Vēl ir bijusi saskarsme ar amerikāņu fanātiem.Pēc katra otrā vārda iebāzt kādu vārdu angliski, svinēt viņu svētkus( sākot ar helovīniem,kas nu būtu tas mazākais, līdz pat pateicības dienai), ar mērķi pārvākties tur, jo tur taču ir tik mahteni kruti.Arī tas man nav saprotams.Nekas no šī nav uzpūsts, tīri mana piereze.
Nedomāju,ka latvietim būtu jābūt kādam pienākumam, attiecībā pret valsti, galvenais,lai ir tā sajūta, ka esi šeit piederīgs, lai cik tālu arī nebūtu.

Anna

Tagad ši zeme pieder Briselei un USA (de juro un arī nedaudz de fakto). Un ka viņi lēms -tā arī būs. Jāskatās kaut ka vairāk racionālāk uz dažiem jautājumiem. Brisele teica aizvērt cukura darbnīcu - un aizvēra. Brīsele teica, ka nedrīkst tirgot netaisnos gurķus - un netirgo. Citas valstis vismaz izrēķina, kas viņiem ir izdevīgi, un cenšas aizstāvēt savu iedzīvotājus...

Bet nu labi, ja jūsu zeme - tad jūsu zeme :) Žel tikai, ka nē jau latvieši pārvalda zemi.

Esmu lepna but latviete, jo shajaa kulturaa mani uzaudzinaja mana milja gimene, esmu lepna but latviete tadu personibu del ka, piemeram, Karlis Skrastins, Zenta Maurina un vel daudzi jo daudzi citi, mani lidz sirds dzilumiem aizkustina, kad Prata Vetra dzied Welcome to My Country, aiz laimes raudaju, kad Aigars Fadejevs aizgaja lidz olimpiskajam sudrabam (mana skatijuma - visgrutak naakusii un tadel nozimigaka Latvijas medalja), un sirdi dzili iesmeldzaas, kad arzemes pirmo reizi redzeju Latvijas karogu ... Nevis pienakums, bet daudzas ikdienas un kulturas lietas savienojas kopa un veido so piederibu.

Diemzel skiet, ka latvietis katrs pats, nevis kopaa, iet savu attistibas celju, mes esam ka 2 milj. (vairak vai mazak, ne jau visi, kas dzivo Latvija, ir latviesi pec parliecibas) Spridishu.

Tā nu ir sanācis, ka esmu pa pusei latviete, kaut gan jūtu sevi pilnībā kā latvieti. Kā izpaužas mans "pienākums"? Uzskatu, ka, pirmkārt, perfektā valodas zināšanā-leksikā un gramatikā, otrkārt, savas kultūras (māksla, literatūra utt.) un vēstures zināšanā un, treškārt, kopumā būt cilvēkam, kas atstāj kaut ko vērtīgu un nozīmīgu, īsāk sakot, viekārši censties būt labākam cilvēkam (kaut vai nemest visādus sūdus ārā uz zemes). Nevaru teikt, ka esmu ideāla šajā ziņā, bet cenšos. Tas ir "patriotisms" manā izpratnē.
Nepatīk šis jēdziens, "patriotisms", kā tas šobrīd atspoguļojas sabiedrībā-truli svinēt tautas svētkus tikai svinēšanas pēc, ķengāt citas nacionalitātes un tajā pašā laikā ar lepnumu dziedāt lv himu pirms hokeja spēles, kur lv komandā puse no spēlējošajiem ir ar slāvu uzvārdiem, atkal nievāt tos pašus krievus, kad lielākā daļa no uzņēmējdarbības atkal pieder krievvalodīgajiem, no kuru nodokļiem tiek maksātas algas lv ierēdņiem, nekādā gadījumā nebučot pa**ļu krieviem, bet ar lielāko prieku to darīt rietumiem utt.:D Tas ir tāds kā pseidopatriotisms, kas man derzas.
Uzskatu, ka lēkāšana tauts tērpā un pastalās, līdzi jušana lv komandām sporta spēlēs un austrumu kaimiņu nievāšana(kas liecina par reāliem kompleksiem) un tajā pašā laikā savas valodas gramatikas, kultūras un vēstures nezināšana, neliecina par patriotismu.

Es esmu latviete un par to nekaunos un nekad nekaunēšos.
Varbūt dzīvošu citā valstī, bet vienalga bērniem došu skaistus latviskus vārdus, stāstīšu par Latviju kā savu dzimteni, mācīšu himnu un svinēsim latviešu svētkus.
Tagad runāju latviski un esmu gatava par to pacīnīties ar dažiem citu valodu pārstāvjiem, mīlu mūsu svētkus, svinu tos. Mīlu latviešu mūziku :)