Pirmais bērns ģimenē

Emmanuelle

Neērti jautāt, bet kad viņš tevi krāpa, jums jau bija bērns? Un kura iniciatīva bija šķirties - tava vai viņa?

Manai draudzenei bija šāda situācija- piedzima mazais, juta jau ka kkas nav labi. Izrādījās, ka viņš sācis krāpt viņu jau tad, kad viņa bija 6. mēnesī. Izšķīrās, kad mazajam bija 3 mēneši. Un viņam ir PILNĪGI vienalga, ka meitene dzemdēja dēlu- mantinieku.
Respektīvi- gājējs aizies, krāpējs krāps, palicējs paliks un rūpēsies par ģimeni.
Manuprāt, viss ir atkarīgs no audzināšanas. Tieši tāpēc mātes savus dēlus nedrīkst mīlēt pārlieku ļoti. Jāļauj arī pieļaut kļūdas un izsmelt sūdus pašiem.

Sprogainā

Kurš bija tas, kas gribēja šķirties? Puisis nekādi meitenei nepalīdz ar bērnu? :|

Undija-kaa jau teicu,nezinaaju ,ka kraapa toreiz...bija jau mums abi beerni!Par kraapsanu uzzinaaju tikai paaris gadus atpakal-nejausi no draudzenes!Viss bija loti labi un saskaniigi-man taa likaas...!Tagad ,kad tinu to lenti atpakal ,atceros,ka biju loti paarnemta ar deelu audzinaasanu-visi pasaakumi,kas saistiijaas ar viniem bija noteikti pirmaa vietaa!Man reizeem aizmirsaas ,ka man ir arii viirs !Taapeec iesaku visaam sievieteem atcereeties,ka viiri arii grib no mums kaut kaadu uzmaniibu...!Iniciatiiva bija mana,bet tas tiesaam garss staasts...!:)

Viņš. Tika aizsutīta ziņa, ka vairāk nemīl un jāšķiras. Meitene savāca mantas un aizbrauca pie vecākiem. Gaužām vienkārši.
Nezinu kā tagad, bet pirmā gada laikā apciemoja labi, ja 3 reizes. Bērns pat īsti nezināja, ka tas ir viņa tēvs. Onka kkāds. Naudu gan sūtīja, bet vienmēr čīkstēja, ka sūdīgi ar naudu.
Kā ir tagad, nezinu.

Mans vīrietis pēc bērna piedzimšanas kļuva vēl saprotošāks un attiecības ir tikai uzlabojušās, bet šeit lielu lomu spēlē tas, ka ir vecvecāki, kas mazo vismaz reizi nedēļā pieskata un ļauj mums pabūt divatā - kaut vai tikai mierīgi paēst, paskatīties filmu vai jebko citu.

Bet ir arii mammas,kas negrib,ka kaads cits beernu pieskata,vinjaam vienalga,ka nesanaak ar viiru laiku pavadiit. Man drushkai bebim tagad ir jau 4 meen,un vinja pat uz maizniicu nevar aiziet,kameer bebis maajaas ar viiru. Jociigi

Mēs to bērnu uzcepām pašā attiecību sākumā, pat nezinu, kāda būtu bijusi sadzīvošana bez bērna... nu mums viss ir OK... pirmais gads man šķita traks bija mums abiem... bērna celšanās naktī un visas barošanas ārā vešanas utt... bijām noguruši abi, jo draugs man ļoti palīdzēja, cēlāmies uz maiņām un tā... bet mēģinājām atrast laiku viens otram...

nav ne jausmas, jo mums nebija attiecību pirms meitas piedzimšanas. tas ir viens no iemesliem, kāpēc es negribu tagad vairāk bērnus. mani nepamet tā doma, ka grūtniecības laiks ir saistīts ar vientulību, jo tam visam gāju cauri viena. iespējams, tagad būtu savādāk, bet arī draugam esmu pateikusi, ka es vairs negribu to visu pārciest viena. neesmu arī droša, ka viņš mainīsies ļoti. par cik pirmoreiz man as bija tik traumatiski, es negribu vispār pieļaut tādu situāciju, ka, kamēr es esmu stāvoklī, viņš kaut kur iziet ar draugiem tusēt. nevienu reizi, vispār. bet zinu, ka viņš nebūs spējīgs tik ilgi nosēdēt mājās, tāpēc nedomāju, ka man vēl būs kāds bērns.

Bet ir arii mammas,kas negrib,ka kaads cits beernu pieskata,vinjaam vienalga,ka nesanaak ar viiru laiku pavadiit. Man drushkai bebim tagad ir jau 4 meen,un vinja pat uz maizniicu nevar aiziet,kameer bebis maajaas ar viiru. Jociigi

Es biju tāda dīvaine. Līdz gada vecumam tikai 2 reizes bēbi atstāju kādam pieskatīt. Manī visu laiku bija trauksme, ka mazajam var kkas notikt- vai nu suns iekost, spēlēties ar nazi, iekrist ūdeņos, apēst kko un aizrīties utt. Jo tie, kam bērnu nav, parasti nezaizdomājas, ka ļoti daudzi sīkumi, kam nepievēršam uzmanību, var būt būstami bērna dzīvībai, jo viņi ir ļoti aktīvi un zinātkāri. Draugam, protams, atstāju. :D
Arī tagad neatstāju kuram katram, rūpīgi apsveru visus par un pret, pārsvarā atstāju tikai pie tiem, kam pašiem ir mazi bērni, jo viņi zina, kā rīkoties dažādās situācijās.

Undija,tu gaidi bērniņu vai tik tā,pārdomām?

Zizele- bet tas veikals ir apm 200 m no maajaaam! Man tas bik paarspiileeti liekas.un viiram jau nu vajadzeetu uzticeeties. Bet es pilniibaa saprotu,ka katrs esam citaadaaks un tas ir normaali.

MAns vīrs ir kļuvis mīļāks- jo es viņam dāvāju brīnišķīgu meitiņu, viņš mūs mīl vairāk nekā kad es biju viena, lutina vairāk.

tille , ja tik tuvu, tad tiešām dīvaini, ka vīram nevar atstāt.

Viss ir atkarīgs no pašiem- vai un kā spēj savienot ikdienu, savstarpējās attiecības ar vecāku lomu.

Noslēpumainā

Es nē, stāsts ir par manu labu paziņu

par par to pašu tēmu tikai apgriestā veidā -

vai sievietes, kuras krāpušas savus vīriešus pirms grūtniecības, mainās pēc tam ? nu kad atkal saiet formās, atkopjās, pierod utt... ? Vai viņas turpinās krāpt vai viņām tomēr tā atbildības sajūta būs izaugusi ?

TheBest

Kā tev pašai šķiet?