Cik jūs atbalsta vīrietis?

Ārprāts.

Ja attiecībās esi ar nopietnu nodomu, nevis brīvā laika dēļ, tad domāju, ka vienmēr jākonsultējas. Vismaz jāizstāsta un jāuzklausa, ko otrs domā. Atkarīgs no tā, kas prātā un ko grib darīt, lai pateiktu vai vajadzētu pukoties vai nē. Ja tas ir doktora grāds, tad, manuprāt, nē, ja `aizbraukšu uz vasaru prom, nu, uz grieķiju, gribas pastrādāt`, tad jā.
Es savu vīrieti atbalstu uz visiem 100, vienalga, ko izdomājis, jo es arī varētu braukt līdzi kaut uz pasaules malu, arī mani atbalsta tik pat ļoti.

Iedomājies sevi drauga vietā un padomā.

Mana pieredze ir skarba - katrs dara, kā grib. Precīzāk - viņš dara, kā grib, bet es - studēju, ko esmu iesākusi. Viņš ir rūdīts vecpuisis, savukārt es - vienkārši jauna. :) Iespējams, situācija mainītos, ja mēs dzīvotu kopā.

es nebūtu diez ko laimīga, ja mans dzīves biedrs man nezinot pieteiktos kaut kādos kursos. Mēs šīs lietas abi kārtīgi izrunājam, nonākam pie kompromisa, kurš apmierinātu mūs abus. :)

Manam ir tikai viena atbilde dažādās variācijās: "Kā vēlies, mīļā!", "Ja tu tā gribi, tad protams, dari".

Becky,

ja prasi ' var 100Ls no Tava maka paņemt?' arī saka ' Ja Tu tā gribi, tad protams, dari! ' ? :D

Nu...Es domāju, ka nedaudz ir tiesības 'pukoties',ja tiešām laiks attiecībām tiek veltīts ļoti maz... Tomēr pie tā pašam jādomā līdzi, nevis jājautā 'atļauja', vai drīkst darīt to un to...

nu mums alga ir katram savaa kontaa, bet nekad nedalam naudu - tava un mana :D budzets ir kopiigs. ja es gribu kaut ko lielu nopirkt, informeeju vinju ( piem, gribu profesionaalo fotokameru, vijnsh man paliidz izveeleeties...)
taapat vinjsh informee mani... laiku gan censhamies peec iespeejas vairaak pavadit kopaa...

nezinu, mums viss tas kaut kaa dabiski notiek, nekad nav bijis taa, ka viens izdara ko taadu, par ko otrs peec tam dusmojas...

Ak, un mani vīrietis atbalsta. Protams, reizēm paskumst, ja esmu pārāk aizņemta, bet es tāpat, ja viņš ieracies darbos, taču abi cienam viens otru, kā arī pašas attiecības, respektīvi, neliedzam darīt viens otram, ko katrs vēlas, taču ar loģisku izpratni par to, cik daudz laika veltīt pašām attiecībām.

Queen, atstāj karti un viss, jo principā, visu, ko es gribu, es pērku sev pati, par pārējo es pasaku, ko es gribu un cik tas maksās, nepērk taču kažokus katru nedēļu.

Nu, ja es viņam tā atklātā tekstā pajautātu, vai varu studēt doktorantūrā, viņš teiktu nē. Es jau atceros, kā bija kā maģistru, kad viņš pukojās, bija neapmierināts, ka es mācos, nevis ēst taisu. Negribas visu stāstīt, bet bija baigie strīdi... Arī autoskolas dēļ tas pats. Tāpēc arī vairs negribas jautāt. Man liekas, ka tā ir mana dzīve un es pati izlemšu, kā darīšu.
Bet, ok, varbūt esmu pārāk egoistiska :) Tāpēc arī gribu zināt citu viedokļus, vai nepāršauju pār strīpu.

Mani atbalsta 100%, pat ja es gribu darit kaut ko stulbu un galigi nevajadzigu (ka piemeram, bija klikskis iet spanu valodas kursos).

Manejam vienalga vai majas ir vakarinas vai nav, galvenais, lai es attistos un eju sportot!!!
Vel vakar man teica, pec vienas greizsirdibas scenas - ka varot pievert acis uz manu trakumu, ka tik es labi izskatos. :)

Kad sakam satikties es jau pielavu kludu, pametu macibas, lai tik vairak laika ar miloto pavaditu, beigas izradijas, ka redz es vinam apniku, jo visu laiki biju blakus.

Ta ka tagad man vienalga, kaut vai reti redzamies, nekur jau vins nepazudis :)

visu izrunaajam no saakuma kas un kaa un censhamies viens otru atbalstiit cik varam. katraa zinjaa ja maneejais apvainotos par to, ka vinjam nav vakarinju deelj taa, ka maacos uz tiesiibam, es apvainotos uz vinju par to, ka vinjsh ir tik egoistisks.

Es arī strādāju (turklāt 2 darbos) un mācos maģistratūrā. Vīrs atbalsta un nepukst, ka nav ko ēst, bet uztaisa pats.

Manuprāt, nevar jau galīgi darīt, kas ienāk prātā, neaprunājoties ar otru pusi, bet nu ierobežot arī nav labi.

Man prasītos vairāk atbalsta.

Man tevis žēl, ja blakus ir tāds vīrietis, kas uzskata, ka nav jāizglītojas un jāpiepilda savi sapņi bet gan rīt jātaisa.

Uzskatu, ka ir jāsaskaņo ar otru lietas, kuras skar arī viņu. Piemēram, ja es gribu ņemt suni, tad es parunāju ar draugu pirms tam, nevis vnk pārrodos dzīvoklī ar suni.
Taču, lietas, kuras attiecas uz mani, attiecas uz mani un par tām es draugu vnk informēju. Kad es stājos maģistros, tad informēju draugu par šo faktu, bet tas arī viss. Nebija nekāda baigā apspriede, kurā tad nu viņam bija teikšana - stāšos es vai nē. Tā ir mana dzīve un mana izvēle. Tā tikai vēl trūka, lai čalis noteiktu mācīties man vai nē. Draugam par to vnk ir jāzin, bet tas arī viss.
Manuprāt, kursi un mācības ir lēmums, kas jāpieņem cilvēkam, kurš mācīsies nevis otram. Labi, izņēmums ir gadījums, ja draugs ir tas, kas finansē mācības. Taču, ja nē, tad viņam par to vnk jāzin.
Draugs atbalstīja tad un atbalsta tagad. Ja man nebija laika vakariņas taisīt, tad pats uztaisīja. Pīkstēšanas no viņa puses nebija.

bet bljaaviens, meitene, ja gribi, lai tevi atbalsta, ieguldi attieciibaas arii kaut ko no savas puses! neticu, ka nevari vakarinjas uztaisiit! esmu gan vienlaiciigi maaciijusies un straadaajusi, uztaisiit vakarinjas man nebija gruuti... izskataas, ka attieciibaas tu gribi tikai njemt un graabt neko neieguldot

Nujā, redz manam tā enerģija atkal pāri plūst un viņš gribētu, lai es darītu vairāk nekā daru (nu tur, visādi kursi, aktivitātes priekš sevis). Ideālajā variantā principā būtu, ja pa to laiku, kamēr viņš spēlē futbolu ar draugiem, es daru ko savu - mācos braukt, teiksim. Ja tā var sarunāt - super.

Protams, ka parunāties vajag, nemočījot virsū - es gribu un man vajag... bet no vienas puses tas sanāk vairāk skata pēc patiesībā - vien parādot, ka Tev viņa domas ir svarīgas. Respektīvi tu itkā jautā, bet plāns, ko darīsi, jau tev ir skaidrs:D Nedomāju, ka otram būtu tiesības aizliegt, ja tas notiek tavai izaugsmei, nevis tāpat vien, jo gribas no mājas tikt laukā.