Rakstīt dienas grāmatu ?

Dienasgrāmatu rakstīju līdz kādiem 19 gadiem. Tagad man ir tikai plānotājs, kurā mēdzu ierakstīt arī interesantas idejas, dažādas atziņas un tamlīdzīgas lietas.

Vairs nerakstu, agrāk rakstīju un secinu, ka, jā, ir vērts - tāpēc, lai pārlasot atcerētos vecos piedzīvojumus, izjūtas un visu, kas noticis.

Nesen tieši ar draudzeni kopā pārlasījām dienasgrāmatas no saviem 16, 17 gadiem un izsmējāmies līdz asarām! Tik daudz kas jau aizmirsies, lai gan tolaik likās, ka nekad un nemūžam neaizmirsīšu :)

Es rakstu, vienmeer esmu rakstiijusi taadaa briivaa stilaa - ne katru dienu, bet kad un ko sagribaas. Saakumaa taa bija papiira dienasgraamata, veelaak paartapa par virtuaalo. Tas, kas bija uz papiira, ir likvideets.

Es rakstu, bet ar lielām pauzēm.Patīk kādreiz pārlasīt, pasmaidīt par šo to

Man nav gluži dienasgrāmata, bet gan vienkārši grāmatiņa, kurā ierakstu kādus citātus, pārdomas par dzīvi un tā... Nekad nav bijusi tāda, kur rakstītu ''mīļā, dienasgrāmata''

15 gadu vecumā rakstīju, bet tad vecāki atradu viņu un izlasīja. :D Kopš tā mirkļa nerakstu, jo dienasgrāmatā bija minētas lietas, kas vecākiem nav jāzina.
Bet kad uznāk iedvesma, rakstu datorā to, kas uz sirds. Šo ieradumu domāju labāk uz papīra pārlikt. Jau esmu vizualizējusi kādu tieši kladi gribu, galvenais tādu tiešām atrast.

Ir blogs, ar nevienam nezināmu adresi + vēl paroli.
Tāda kā dienasgrāmata, kur mirkļos, kad gribas sakārtot domas, izrakstu visu, kas sakrājies. Dodu priekšroku tam, jo uz kompja rakstu ātrak, kā ar roku, un vieglāk domām izsekot, kas tad plūst brīvi un nebremzēti.

Man sad tad patik rakstit. Visbiezak kaut ko sarakstu un pec tam iznicinu. Jo rakstu uz emocijam.

agrāk rakstīju vislaik(bet bloga veidā)
Tagad atkal vēlos atsākt,bet kaut kā neiet :D
Pat idzēsu vecos bloga ierakstus,lai sāktu jaunu,pagaidām ir tikai viens ieraksts :D

Tā kārtīgi rakstīju vidusskolā. Tagad man ir vnk bloks cietos vākos, kurā taisu kolāžas, pierakstu labus citātus un šad tad kādas savas pārdomas. Laikam skaitās kā dienasgrāmata, bet ne tā kā agrāk, kad daudz rakstīju tikai par savām izjūtām, piedzīvoto utt.
Es nedomāju par baigo noderīgumu, bet vnk par to, ka gribas izlikt sevi. Kaut tajās pašās kolāžās - savas sajūtas, iedvesmu utt.

chantelle, es arī rakstu ar emocijām, bet tur jau tas skaistums. Vēlāk patīkami paskatīties, ka tajā un tajā periodā man tuvas bija tādas emocijas. Tieši tas, ka rakstīts ar emocijām padara visu rakstīšanu nozīmīgu. Vismaz man noteikti.

Agrāk rakstīju, bet kopš brālis vienreiz atrada un izlasīja, tā visas biezās klades sadedzināju. :D Kopš tās reizes vairs neesmu rakstījusi. Mēdzu ik pa laikam, kad uznāk iedvesma izlikt emocijas uz papīra, jo tad bieži gadās tādas pārles sarakstīt, ka pēc kāda laika pārlasot pat neticas, ka pati esmu to rakstījusi :D

Nē, nerakstu. Lieka laika šķiešana un negribu, lai kāds to izlasītu. Vislabākās atmiņas tāpat paliek galvā.

Dienasgrāmatas pēdējais ieraksts - Šodien pieslēdz internetu, vēlāk uzrakstīšu savus iespaidus :D

ja nopietni,tad dienasgrāmatu rakstīju kaut kur līdz vidusskolai. Man prieks,ka tādu rakstīju. Tagad lasot tiešām var izsmieties un atcerēties sen aizmirstas lietas :)
Bet par dienasgrāmatas rakstīšanu tagad nebiju iepriekš aizdomājusies. Varbūt jāpamēģina :D

Laikam noderīgu diskusiju izveidoju :) Vismaz liku aizdomaties par sen aizmirsto,bet noderīgo.

Es rakstu blogu, to, ko publicēju, īsti par dienasgrāmatu nesauktu, bet šo to saglabāju kā melrakstu tikai sev. Vēl arvien ir blogs, kas bija tik tiešām kā dienasgrāmata, bet tā nu skumji sanāca, ka vairs nebija ko rakstīt, tādēļ atstāju tikais sev un tiem pāris cilvēkiem, kas par to zināja. Ir forši pārlasīt, jo viss rakstītais bija ļoti laimīgā dzīves periodā.

Interesanti, bet es kautrējos savas domas izteikt uz papīra. izklausīsies dīvaini, bet es tam papīra gabalam neuzticos :D

Stulbums, eju gulēt labāk :D

Raktīju , vel nesen, bet tad cilveks par kuru pēdejā ierakstā biju izlikusi savas domas - izokšķerēja un visu izlasīja.. tā nu saniknojos un visu sadedzināju.
Tagad nožēloju, jo rakstīju tur uz emociju uzplūdiem, dusmās, vai kad nebija ar ko parunāt, tāpat arī uzdevu sev jautājumus un centos rast atbildes. Rakstīju piedzīvojummus un nedarbus.

Vienmēr pēctam palika vieglāk un bija sajūta ka dzīvē pāršķiras jauna lapa - tā kā kladē.

neraksīju ieži - reizi pa pāris mēnešiem, bet tad rakstīju ilgi un gari - visu visu kas sakrajies, iekrajies un tā...

Rakstiiju vienu vasaru, kad man bija 11 gadi. Tas nav man

Es sen jau nerakstu. Man ir pieķēpāts plānotājs ar visādām štellēm, tāpēc nekad savu plānotāju rokās nevienam nedodu. :D