Atceros tā bija sestdiena. No rīta dikti centās pierunāt mani kaut kur braukt - uz Lietuvu un Igauniju, bet man nekur negribējās. Beigās pierunāja, ka brauksim uz Saulkrastiem - līdz jūrai. Ok, piekritu, jo gribēju vēl pūpolus dabūt, jo drīz Lieldienas. Aizbraucām, pastaigājāmies, viņš tāds dikti mīlīgs, apskauj mani, tad pēkšņi ieraugu kastīti ar gredzenu, kam sekoja bildinājums. Biju tik pārsteigta, ka pat nezināju, ko atbildēt.
Interesanti, ka biaj trāpījis īsto gredzena izmēru, jo nebija ar ko salīdzināt, pirms tam gredzenu man vispār nebija, nepatika.
Es arī domāju, ka nenēsāšu gredzenu, jo traucē, bet tomēr nēsāju, citādi nemaz nevarēju.
Bildināja gandrīz gadu pēc kopā būšanas, apprecējāmies aptuveni 4 mēnešus pēc bildinājuma. Kāzu svinību mums nebija, tikai laulības baznīcā. Izmaksas nebija lielas, jo man svarīgākais bija nevis kāzas, bet tas, ka mēs precamiem. Kleitu man pirka tētis, jo viņam tas bija svarīgi. Pušķi dāvināja mamma, jo es gribēju baznīcā jau ierasties ar puķēm, nevis, ka man to pušķi dāvina vīrs. Mašīnu neīrējām, jo ļoti labi iztikām ar savu. Vīram jaunu uzvalku nevajadzēja, jo viņam jau uzvalks bija.
Būtībā nopirkām tikai gredzenus. Un fotogrāfs mums arī bija pe lēto.
Vakar tieši skatījos bildes :) Tā bija īpašākā diena mūsu dzīvē.