Cumshot, ļoti interesants raksts/tēma.
Atbildu uz taviem jautājumiem, centīšos izsmeļoši.
1. Mani kapitāli neapmierina situācija, kurā mans so called draugs nostāda mani muļķes lomā, piemēram, melo man savu draugu priekšā par to, kur atrodas. Reāla situācija - džeks pasaka, ka brauks uz frizētavu. Piezvanu pēc pusstundas viņam (neatceros, par ko, bet man kaut ko vajadzēja no veikala steidzami, ne jau pārbaudīt, kur viņš ir), viņš nez kāpēc saka, ka vēl ir frizētavā, esot bijis ilgi jāgaida. Es, nu ok, iešu pati. Eju ar visu sīko ratos pa ielu un skatos, mans sēž savā mašīnā ar trim saviem draugiem, pīpē, čilo. Nepiegāju klāt, negribēju bļaustīties, bet mājās gan izbrēcos, jo saprotu, ka visi viņa draugi ir bijuši mašīnā, kad viņš man zvanīja un reāli uzskata mani par pilnīgu duru. Tāds kauns. Vēl, protams, ir vienaldzīga attieksme, kad otrs cilvēks uzskata tevi par pašsaprotamu. Melošana. Un atbalsta trūkums, jo es uzskatu, lai arī kādu muļķību es nebūtu izdomājusi, draugam mani jāatbalsta, vienalga, vai tā būtu tetovēšanās vai filozofijas studēšana. Viņš var ieteikt, kā man rīkoties, bet, ja esmu kaut ko izlēmusi, gaidu viņa atbalstu. Līdz saprāta robežai, protams. Un pretī dodu to pašu.
2. Gribu, lai mani ciena, mīl un reizēm pasaka, ka esmu skaista. VISS. Protams, arī to, ko es jau teicu - nemelo, atbalsta un nenostāda muļķīgās situācijās. Es pat varētu piedot krāpšanu, bet nevaru piedot melus.