mazais draugs

es dotu atpakaļ.. 900eur nekrīt no gaisa.. un atļaut kādam tādu naudu nopelnīt par tomēr bežšķirnes krancīti, lai cik viņš jaukiņš nebūtu- nu nēē...

Protams, neviens nemaksās par parastu šuneli 900 eiro, tā ir krāpšana, bet man, personīgi nepatīk tās, kuras sauc sevi par suņmīlēm, bet parastos šuneļus uzskata par pabirām. Šauri domājoši cilvēki!
Autore gan te neietilpst.
Es personīgi pieprasītu atstāt suni sev, bet pārdevējai liktu atdot naudu. Pamēģini piedraudēt ar policiju. Tas nekas, ka tev nav īstu pierādījumu, varbūt nostrādā baiļu moments cilvēkiem.
Bet, nu jā - kā jau teicu, smagi būs tev kko pierādīt. Reāli - tā tev un draugiem vienkārši ir smaga un ļoti dārga mācība.

Es laikam paturētu suņuku,pieradis tomēr jau ir.Velns vēl zina,mož tā vecene pati sit viņu

to ANCE,
visticamāk, ne jau viņa kranci dabūja, viņa dabūja špicu, kurš ir punduršpica izcelsmes tēvs. kā jau iepriekš teicu, ka daudzi arī LV pāro punduršpicu ar špicu, jo LV nemaz punduršpicu nav tik daudz, tpē rodas daži punduršpici un daži špici, bet pārdod kā punduršpicu, jo tie ir dārgāki, un kad ir mazi tāpat to nevar pateikt špics vai punduršpics. Pareizāks šķires nosaukums: Vācu mazais špics un punduršpics. Diviem punduršpiciem var piedzimt arī špics, un pat tajā gadījumā, ja tev būtu visi papīri, diemžēl tie arī tev nenoteiks vai būs punduršpics vai špics, nu rakstīts jau būs, bet redzēsi tikai tad, kad izaugs :D

Nu , bet špicu arī var vest uz sacensībām, un tad jau , cik es saprotu, tik slimīgs arī nebūs.
man bija pekinietis krustots ar japāņu hinu, ļoti spēcīgs un veselīgs sunītis :)

Nevajag no tām, kurām augstāka morāle uztaisīt tādas, kuras vienkārši neko nesaprot no šīm lietām. Vairums saprot.


Tu te atrunājies ar iespējām, ka šis te sunītis var būt pakļauts dažādām slimībām (kaut gan visi ir) un šausminies, ka JAU esi iztērējusi naudu par atblusošanu un kādu vēl tur poti. Ja nevari atļauties, tad jo vairāk nevarēsi arī vadāšanu pa izstādēm.
Protams, pārdevēja attieksme nav apspriežama un te būtu jārunā vien par naudas atgūšanu.

Te Tu mums vari teikt, ko vēlies, bet nemelo, lūdzu, sev. Pa visām vīlēm spiežas ārā Tava vēlme ar suni pazīmēties un pārdzīvojums par iespēju pavadāt pa izstādēm, kas, šķiet, būs liegta, nevis iespējamās veselības problēmas.

Es varu pateikt savas draudzenes pieredzi. Viņa arī tikpat muļķīgi nopirka "šķirnes" suni, ko kāroja. Jau pēc divām nedēļām bija skaidrs, ka aug kas pavisam cits. Bet viņai pat ar pārdevēju neienāca prātā strīdēties, jo pa to laiku bija tik ļoti pieķērusies mazajam. Tagad viņai jau ir paaudzies ļoti dārgs krancis, kurš viņai ir tāaaaads draugs, ka viņa ar laimes asarām acīs skatās uz mazo un saka, ka tas ir labākais pirkums un, ja viņa zinātu, cik mīļš viņš viņai būs, pērkot varētu vēl 1000 samaksāt.

Te mēs runājam par patiesu mīlestību pret dzīvnieku (kas pat neradītu šaubas par rīcību šādā situācijā). Neviens nesaka, ka esi sadiste un Tev sunītis nav mīļš. Te vairums šausminās par to, ka viņš nav gana mīļš, lai mīlestība pārspētu tieksmi uz ārišķībām.

Dellicious : Liels paldies, ka aiztaupīji man lielo rakstīšanu :) Pilnībā piekrītu tavam viedoklim!

Jā, es arī gribēju teikt, ka Dellicious tik ļoti labi un trāpīgi uzrakstīja!

Es nevarētu atdot.
Ja reiz sunītis nonācis pie tevis, tad tā ir dāvana.
Pat ja suns būtu pilnīgi vesels un šķirnes, tad tāpat izdevumi būtu lieli.

Dažām patiešām sunīši ir kā somiņas.
Zinu vienu meiteni, kura nopirka (dārgi, no kluba, ar visiem papīriem utt.), "palietoja" mēnesi, tad viņai viņš sāka nepatikt un pārdeva.

Diemžēl nesanāca izlasīt visus garos komentārus.
Bet varu piebilst- ir svarīgi saprast kas ir galvenais. Ir divi varianti.

Pirmais
- vai ir svarīgi kāda šķirne ir sunītim?
- vai ir svarīgi viņu vest uz izstādēm?
- vai viņu, kad izaugs, ir vēlme pārot?

Otrais
- vai ir vēlme pēc mājas mīluļa?
- vai būs pietiekami laiks, ko veltīt dzīvniekam? (jo bieži cilvēki paši nevelta laiku un neaudzina savu suni un pēc tam saka, ka suns ir stulbs, kaut gan patiesībā ir otrādi)
- vai suns, kurš šobrīd ir, ir pats mīļākais un labākais? (lai kāds viņš nebūtu, ne audzētāji, ne pircēji pie tā nav vainīgi- viņš ir unikāls, jautājums- vai Tu nedusmojies uz viņu par to, ka nav tāds kā jābūt šiem šķirnes suņiem?)

Svarīgi ir saprast ko pati vēlies un ko saka Tava sirds apziņa. Kur ir garantīja, ja nopirksi jaunu šķirnes suni jutīsies labāk? Kur ir garantija, ka viņš neslimos? (saslimt var jebkurš suns- kaut vai apēdot kaut ko nezināmu) Vai Tev ir nojausmas cik maksā labas izstādes?

Ja cilvēks nav gatavs neplānotām izmaksāt, gadījumā, ja sunītis saslimst- tad labāk nemaz to neiegādāties. Suns nav lieta, bet dzīva radība, ko mēs cilvēki pieradinām. Tas par kādu dzīvnieku jebkurš suns izaugs ir atkarīgs tikai no mums cilvēkiem. Un tie, kas ir gatavi mainīt vai atdot atpakaļ dzīvniekus manās acīs ir gļēvuļi. Kad jebkuru suni iegādājas ir jāizvērtē visi aspekti, riski un pārējās lietas. Laikam lielākā problēma ir tajā, ka cilvēki ierauga mazu, mīlīgu kucēnu un iegādājas to, nemaz nerēķinoties cik daudz uzmanības un rūpju tas viņiem prasīs.

Par to naudu- teikšu tā: ir liela muļķība pārdevējam iestāstīt pircējam, ka tas ir konkrētas šķirnes suns un, ka papīri nav nepieciešami. Bet vēl lielāka muļķība ir pirkt suni par tādu naudu, neprasot pretī ne līgumu, ne dokumentus- tas patiesībā pierāda vien to cik nesagatavoti mīluļa uzņemšanai mājās ir paši jaunie saimnieki, ja neko nezin par pirkšanu un pārdošanu. To taču tāpat vien neiegāja un nenopirka kā veikalā (bet pat veikalā nāk preces "apraksts" klāt). Vai ir kāds pirkšanas un pārdošanas dokuments? Ja nē, tad pircējs vienkārši to summu ir uzdāvinājis suņa pārdevējam un dāvanas taču atpakaļ neprasa.

Pēc šī rodas jautājums- vai Tev, curious, ir saprašana cik reizes dienā ir jādod sunim ēst un cik daudz? Vai zini ko drīkst un nedrīkst dot ēst? Vai zini kāda ir suņa normālā temperatūra? Vai zini kā izskatās un rīkojās vesels suns un kā slims? (nerunājot par to, ka suns guļ un neko neēd- tad viņam jau ir pavisam slikti) Vai zini, ka, ja dzīvnieku nepārosi to ir jāved uz sterlizāciju, lai tas nemocītos? (un tas neatšķiras ne šķirņu, ne bezšķirņu suņiem)

Nelasīju visu, bet pievienojos tiem, ka dzīva radība nestāv blakus kaut kādiem papīriem un izstādēm.
Manuprāt, lūk tas ir ciniskas un pat `fašistiskas` attieksmes piemērs, ja suni grib atdot tikai tāpēc, ka redz viņš nav TĀDS PERFEKTS, bez muļķīgajiem papīrīšiem un redz nevarēs piedalīties tajās muļķīgajās izstādēs, kur savācas pārsvarā snobi un izrādās viens otra priekšā, cik elitāri kranči viņiem ir, ar cik izsmalcinātu barību baro, cik kuram personīgo frizieru un kuram kāds cilstraksts.

Dusma parauj par šādu sabiedrību, kas propogandē cinismu, stereotipus un snobismu.


Mans nu jau aizgājušais karaliskais pūdelis nodzīvoja 17 gadus, bez ciltsrakstiem, mamma nopirka viņu tirgū. Suns bijis veselāks par visiem tiem izlutinātajiem suņiem, par kuriem saimnieces trīcēja un baroja ar elitāru barībiņu, tie suņi jau pēc 6 gadiem visi nomira. Ha!

Un tagad man ir Rīgā krievu tojterjers, kura vērtība ir Ls500, kuru paturējām uz savu galvu, jo saimnieki gribēja izmest viņu, paņēmām bez papīriem! Bet viņš ir tik pretīgs raksturā, negrib audzināties, ar kuņģi problēmas, bet tik un tā viņu turam, jo tā ir dzīva radība, da jebkāds viņš nebūtu!

Nesaprotu šito zīmēšanos ar dokumentiem. Nu kā gan dokumenti var ietekmēt sunīša veselību? Man uzdāvināja čihu ne par tādu naudu, bet par uz pusi mazāku, kā maksā ar dokumentiem, pirka no parastiem cilvēkiem un man pilnīgi pie kājas, ka nav no krutajiem klubiem, jo viņš ir vismīļākais un labākais man...

Spotorno cik vecs Tev tas krievu tojterjers?

ps. Man pašai ir suns ar ciltsrakstiem. Bet ne tāpēc viņu ņēmu. Patiesībā ciltsrakstus tā arī suņu klubā neizņēmu, jo man tas neko nemaina- man ir pats labākais suns un man man to nav jāpierāda nevienam citam vedot uz izstādēm. Man neinteresē vai viņam zobi taisni vai kā citādi viņš ir perfekts, jo manās acīs tas pilnīgi neko nemainīs, jo viņš man ir pats, pats labākais.

Lotnija, 3.gads iet.

Jocīgi. No vienas puses tu apgalvo, ka suns tev mīļš, ka viņš tev nav tikai lieta, neesi atdevusi un nevari atdot, bet no otras puses uzdod šādu jautājumu:

vai jūs spētu atdot kucēnu,kurš pie Jums dzīvo mēnesi, paņemt naudiņu,kas pagaidām tiek solīta un par tādu pašu cenu nopirkt citu,kuram tiek garantēts,ka ir vesels,kura pārdevēja iedos līgumu un dokumentus.

Tātad, tomēr nopietni domā par atdošanu.
Es neatdotu, jo neviens suns(ar vai bez papīriem) nav pasargāts no slimībām. Draudzenes māsai bija papīri kārtībā, bet suns slimīgāks par mūsu vecmāmiņas kranci Tobi, kam vispār nekādu papīru nav.

anonīmi taču visi runā,bet kad pašus kas tāds skartu,kad pašiem būtu jāpieņem tādi lēmumi,tad domātu savādāk.

Nē, arī ja mani pašu skartu šāda lieta, manas domas nemainītos - es savu(pēc vienas dienas es to jau sauktu par savu, nemaz nerunājot par vienu mēnesi) suni neatdotu.

Dumjš jautājums kā var audzētāju ar saimnieku salīdzināt. Viņš tak to suni kūtī netur. Baro,spēlējas,samīļo,māca,vienā gultā guļ. Līdz atdošanai audzētājs ir saimnieks. Tā pat pie manis mēneša sākumā nonāca gadu un 2 mēnešus vecs suns kurš nekādas skumjas neizrāda. Dauzās,labi ēd un jau pirmajā dienā atzina,ka saimnieks esmu es. Un te šūmējas par 3mēnešus vecu kucēnu. Pēc stundas par to saimnieku būs aizmirsis. Ne velti kucēni mīl visus cilvēkus un gatavi iet pakaļ jebkam.

Un kā gan citādi nosaukt klaidoni,kas ēd no miskastēm ja ne par bomzi? Nejau par mājas mīluli.

Spotorno pēc 2 gadiem suni ir pagrūti pārraudzināt, jo tam jau ir izveidojušies savi ieradumi. Vēl atkarīgs no kokrētās šķirnes rakstura. Tojterjeri ir diezgan "stūrgalvīgi". Bet iespējams ar leilu pacietību var suni pārraudzināt. Vēlu izturību. Un novērtēju Tavu apzinīgumu par to, ka sunīti paturi, nevis atdod atpakaļ kā nevajadzīgu- jo no brīža, kad dzīvnieks ienāk mājās, jaunais saimnieks par viņu uzņemas pilnu atbildību.

Harmony, klaiņojoši suņi ir cilvēku bezatbildības pēc, pats dzīvnieks pie tā nu nekādi nav vainojams.

Audzētājs un pirmais saimnieks ir divas dažādas lietas. Abi rūpējas par kucēniem. Bet pirmkārt- mazus kucēnus neviens neņem blakus gultā, jo tos var nejauši naktī nospiest. Pat drīzāk jāsargā, lai pati suņu mamma to snenospiež, kamēr kucēni maziņi. Otrs, ja tā ir audzētava, tad parasti ir vairāki suņi, nevis viens vienīgs. Un tad gadās tā, ka mājās ir apmēram 30 suņi (ieskaitot kucēnus) vienlaicīgi, jo "suņu laiks" audzētavās kucēm ir gandrīz vienā un tai pašā laikā, jo dzīvnieki pielāgojas bara instingtam. Un diez zin vai kucēns, kurš nāk no tādas saimniecības vispār izrādīs interesi par daudzētāju, jo līdz galam viņam nebūs izveidojušās asociācijas ar to.

Bišķi krīt uz nerviem tie cilvēki, kas nemaz neizlasa visu diskusiju (kur daudzi jautājumi jau noskaidroti), bet atkal un atkal krīt meitenei virsū ar pārmetumiem par to, ka viņa gribot to suni atdot. Taču jau n-tās reizes ir šis jautājums noskaidrots, ka -nē, atdot nevēlas, vienkārši jūtas apčakarēta, ka viņai (viņas draugam) par lielu naudu pārdots kucēns bez kādiem papīriem un ciltsrakstiem. Kādu droši vien varētu dabūt par 10x mazāku summu.
Un, ja arī viņa gribētu suni atdot, es tur nesaskatītu neko ārkārtīgi briesmīgu. Jo viņa ir tikusi apkrāpta. Var te filozofēt par to, kas svarīgāks - nauda vai dzīvnieks, bet - nav jau tāda situācija, ka kāds kaut vai pieļautu domu tās naudas dēļ dzīvniekam nodarīt ko sliktu. Sunim (šādā vecumā) atdošana atpakaļ pie audzētāja neko sliktu nenodarītu, tikai saimniekiem pašiem grūti atteikties no dzīvnieciņa, kas jau iemīļots. Bet nu diskusijas autorei ir tieši tāpat, un viņa jau ir rakstījusi, ka nespēj suni atdot.
Curious, nu novēlu Tev kaut kā "piespiest pie sienas" to audzētāju un atdabūt daļu samaksātās naudas. Uzraksti te vēlāk, kā būs gājis. Un brīdini citus par šādu krāpnieci.

Un kā gan citādi nosaukt klaidoni,kas ēd no miskastēm ja ne par bomzi? Nejau par mājas mīluli.

Nezinu, varbūt par suni?