Nesaprotu kas īsti notiek. Agrāk, pirms gadiem diviem, trijiem, no puišiem nevarēju atkratīties, daudzi rakstīja, uzrunāja tusiņos utt., taču tagad... Nekā!!!! Izskatā, manuprāt, esmu palikusi simpātiskāka, koptāka un arī pašpārliecinātāka. Senāk biju ļoti kompleksaina, neapmierināta ar savu izskatu, bet tad puiši apkārt lidinājas, tagad viss mainījies. Tusiņos noskatos kā ar manām draudzenēm koķetē, uzsmaida utt., kamēr es maliņā stāvu un man burtiski gribas raudāt! Turklāt draudzenes nereti man atgādina, ka tas un tas viņām uzrakstījis, tas pagājušajā ballītē līdis klāt. Es vienkārši gribu kliegt!!! Labi, man ir puisis (kurš, diemžēl, alkohola reibumā mīl pakoļīt citas), bet es tomēr gribu kādu uzmanību no citiem. Patiesībā esmu izsecinājusi, ka tas viss sāka notikt tad, kad mana pašpārliecinātība auga, es kļuvu, iespējams, iedomīgāka par savu izskatu un ar to atbaidu pretējo dzimumu. Kur vispār loģika? Nezin pat ko gribu dzirdēt no Jums, iespējams kādai bijis līdzīgi?! Nesaprotu ko darīt - censties sev ieskaidrot , ka esmu neglītene, nevienam nevajadzīga vai pēc tā visa būt apmierinātai ar sevi?!