hm, nē, šis nav kāds īpaši ļauns veids kā censties nomocīt manu draugu.
Mēs esam stadijā, kad varētu teikt, ka esam kopā, bet neesam, jo 1) attālums 2) nesam par to runājuši, nav bijusi attiecību deklarēšanas sarunas vai vispār kādas sarunas par mums
līdz šim dzīvojam- kad tiekamies, tad tiekamies un esam viens otram, kad netiekamies, tad dzīvojam katrs savu dzīvi. Neesmu pret šo modeli, man tas ir ērti šobrīd un tā liekas pareizi.
Problēma ir tur, ka laikam man laužas cauri kādi tipiski sievietes- nezin, ko grib, gājieni, jo man viņa pietrūkst un pietrūkst sarunas,saraksts, da jebkas, kas jo vēstules ir ļoti reti un skype vēl retāk, un tas man rada sajūtu, ka aizmirstu viņu un viņš mani. Tāpēc no savas puses biežāk uzrakstu, kā iet, ko daru, kas jauns, lai radītu sajūtu, ka esmu viņa dzīvē un dalos, bet viņš kā jau tipisks vīrietis ir ļoti skops vārdos.
Nezinu kā lai veicinu viņa vēlmi man rakstītk biežāk un izvērstāk nezuspiežot to kā pienākumu, jo ļoti vēlos, lai tas nāk no viņa un izjusti, kā arī it kā saprotu viņa nostāju, ka nu nav jēga aprakstīt ikdienas sīkumus un par jūtām runāt katrā vēstulē ir muļķīgi, labāk ir dzīvot reālo dzīvi kas ir ārpus ēpasta.
Bet es neticu, ka viņam nav tādi spontānie mirkļi, kad manis pietrūskt vai par mani eidomājas, es ļoti gribētu , lai viņš man liek tos manīt, jo tas man palīdzētu ar manu sajūtu, ka esmu viņa dzīvē joprojām. Kā viņa, to likt manīt, pateikt, neesmu droša vai esmu gatav tā pa tiešo to uzjautāt. Kā jūs ieteitku?
264
