Es kādu laiku ļoti mocījos ar kuņģi, sāpēja tā, ka ne pasēdēt, ne pagulēt, ieēst neko nevar, bet gribas, ar mokām kko noriju un nezināju, kur likties, spēju tik čokurā sarauties no sāpēm. Dakterei pirmā doma bija, ka vainīga aklā zarna, teju vai pušu plīst, bet nekā. Atklājās, ka ar neēšanu un neveselīgo kkā apēšanu man kuņģis vnk. nespēja neko pārstrādāt, tiku pie zāļu čupas- pret sāpēm, pirms ēšanas, pēc, ēšanas laikā un vienām, kuras palīdzēja pārstrādāt barību. Bija jāēd bieži, neko gāzētu, stipru, asu, ceptu utt., gandrīz neko ēst nedrīkstēju. Kategoriski nekādas maizes, bulkas, roltonus utt. Bija smagas aizdomas uz gastrītu, bet, par laimi, tik tālu vēl nebija. Toreiz nobijos pamatīgi, kā mīļā gāju skolā pusdienās un zāļu saujai uzēdu kartupelīšus ar mērcīti :D Kādu laiku ēdu ļoti pareizi un tad atkal- aidā jūriņā, ēdu, kad un kā pagadās, bet tagad gan zemapziņā sēž tā doma, ka tā var neatgriezeniski sabojāt savu veselību, tāpēc piedomāju vismaz nedaudz, ko mutē lieku.