Paplapasim par VD!

necinas gan,bet ed visu pec kartas,tad brinas,kas par problemam ut

Man paziņu lokā tik daudziem viņu raksta, palūdzu mammai nolasīt, kas tas ir, nu tās pazīmes var jebkuram piešūt. :D Tā slimība tik tiešām arī kādam ir ?

Queen-piekrītu,ka mūsdienās daudzi to piešuj sev,esmu pārliecināta,ka pusei,kam tāda ir tjip nemaz īstenībā nav! Vnk parasts stress. Zin kā ārsts nezin,kas par zarazu un tad tik saka ka VD

Pirmas panikas lekmes bija sausmigas, man reali skita, ka es mirstu. Sirds sitas nenormali atri, galva reiba, naca tads ka gribonis, slikta dusa, mele bija balta krasa, drebeju visa, truka elpas. Biju parliecinata, ka man ir kaut kas ar sirdi. Un tam visam klat neizmerojamas bailes nomirt.
Draudzene izsauca atro palidzibu. Atbrauca, piesledza mani pie visadiem aparatiem un vel tadi smaidigi bija tie arsti. Divi jauni dzekini.
Es pie sevis vel nodomaju, " neko sev, es te mirstu, bet vini smaida!"
Tad vini pateica, ka man viss esot kartiba, es ne tuvu nemistu, sirds darbiba normala, asinsspiediens ari, gaiss ari plausam pietiekot.
Viens no viniem vel iesedas pie manis gulta blakus, panema manu roku un jautaja vai man draugs ir. :D
Bet nu ieteica aiziet pie daktera un veikt parbaudes.
Ta bija pirma reize, kad iepazinos ar VD. Priecatos, ja tas nekad nebutu noticis!

chantelle-man ar likās,ka man ar sirdi nav kārtībā,vispār pirmās lēkmes bija trakums. bet man vispār tā tizlā tjip žņaugšanas sajūta kaklā ir vislaik,man reti,kad ir diena,kad tāda nav.

sadzīvoju ar to, kopš pamatskolas laikiem. Ar visu kaut kā sadzīvoju, bet tas nogurums, kas uznāk kā sniegs uz galvas ir TĀ pieriebies! :( nupat kā piecēlos no mazas diendusiņas, jo ķermenis jau sāka krampjaini raustīties. Dzeru vitamīnus, b6, sirds pilienus, kur ir arī bolderiāņi un visādas zālītes. :) Vienu brīdi dzēru arī tādas oranžas Valeriana tabletes.. ja godīgi, baigi piegriezies. Mums ģimenē visiem tas ir. Grūti iet ar kafiju, jo baigi garšo.. bet tad gan sirds lec pa muti ārā, pulss turas vienmēr uz 100 un daktere vienmēr šokējas. :D
Atceros pag.gad ar visu skolu, darbu un citām huiiiii, bija tā, ka ejot uz pieturu sākās panikas lēkme, draugu pārbiedēju nenormāli..
kaut kā sadzīvoju, cenšos vairs par to nedomāt, sevi nodarbinot.

Vienu dienu kas bija vairāk pāris gadus atpakaļ es laikam nekad neaizmirsīšu.. Tāda kā trisu4ka pa visu ķermeni ,sirds lec pa muti laukā,un tāda sajūta ka gribas vemt nenormāli - sēdēju tualetē kādas pāris stundas mēģinot izvemties... Tā bija tāda pirmā sapazīšanās ar VD..
Gāju pie ārstiem, un kā jau daudzām šeit likās ka kaut kas ar sirdi nav labi.. Bet tur viss ok .
Tad ieteica dzert Mildronātu, B6 grupas vitamīnus un sirds pilienus arī var dzert lai sirds nomierinās..
Tagad nevar saprast kā ir.. Vienu dienu viss ok ..Tad atkal liekas ka šīberis brauc ciet..
Pagaidām neko nedzeru un necīnos.. Vienīgi ja sirds sāk sisties tad iedzeru pilienus(viņi liekas ka arī nomierina).....

man agrāk bija izteikta, tagad mazāk. bija pastāvīgs nogurums, kad sēdēju skolā, sāka sisties sirds, trīcēt rokas, bija tāda sajūta, ka esmu kaut kur iesprostota un gribu vienkārši sākt kliegt, bēgt prom, tāpēc bieži sanāca kavēt skolu. visu laiku tāda nenormāla spriedze bija.

Man šķiet, ka daudziem ārsti diagnosticē VD gadījumos, kad nevar noteikt diagnozi, vai nesaprot, kas par vainu. Man VD ir no agras bērnības un ļoti agrā formā, tikai agrāk par to nerunāja un nezināja, kas tā tāda ir. Pati visu laiku smējos un neticēju, ka tāda slimība vispār eksistē, uzskatīju to par ārstu izdomājumu, īpaši jau attiecībā uz tiem, kam pazīmes ir nogurums, stress, bezmiegs. Man ir citas pazīmes, ko negribu publiski komentēt un daudz smagākā, neārstējamā formā, kad ķermenis rīkojas kā pašam patīk un tu tur neko nevari padarīt. Tāpēc nepiekrītu, ka visos VD gadījumos viss ir galvā, jo lai kā es gribētu un censtos,ir lietas, ko nevaru ar prātu nokontrolēt.

nevis agrā, bet smagā formā*

šarlote, tas, ka nevar kontrolēt, nenozīmē, ka tas nav prātā.

Aj, es par šito tēmu varēt spriest un spriest. Meklēju slimībai cēloņus, sadzīvoju ar tās izpausmēm un cenšos nedomāt par sekām ilgtermiņā.

Par sevi. Sākums laikam meklējams bērnībā, kad ģībšana jau bija kļuvusi pašsaprotama. Ģību skolas koncertos, ģību autobusos un pat ciemos. Ar laiku izpratu savas sajūtas un ģīboņus spēju sadresēt. Protams, komplektā arī nāk tie satraukumi, kad krīti histērijā. Pirms ~1,5 gada pirmo reizi saskāros ar sajūtu "beigas klāt". Nu neko, ātros nesaucu, jo vajadzēja vēl iet uz pasākumu. Domāju, ja jau gals klāt, lai glābj apkārtējie. Man bail, ka ārstiem jāmaksā, tāpēc labāk...un vispār no ģiboņiem jau pieradu, kad no bezfilmas(fuj, kāds apzīmējums, bet nenāk nekas prātā labāks), mani modina svešie cilvēki. Nu lūk, pēc nepienākušajām beigām, mani piemeklēja vēl tāda laime, sauksim to par depresijas simptomiem... Dzīvot ar šādu komplektu(tā ieskatam, bezmiegs, pārliku ilgs miegs, sirdsklauves,blenšana vienā punktā, ķermeņa trīce utt). Aj, ar šo visu esmu sastrādājusi nelāgas lietas, negribu iedziļinaties :(

Tā vispārīgi. Sķiet, ka slimībai(nu ja, izvēlamies šo apzīmējumu) ir saistība ar iedzimtību, bet tas nav obligāti visiem. Vienīgā ārstniecības metode- samierināšanās, prāta kontrole(jā, jā, es zinu, ka mission impossible). Visi iepriekš diskusijā dotie padomi ļoti noderīgi, bet derīgi tikai profilaksei, kas īstenībā ir daudz, ļoti,ļoti daudz ceļā uz savu veselību.
Ar sabiedrības viedokli ir sarežgīti. Es pat saprotu tos cilvēkus, kas saka: "beidz izdomāt sev slimību". Mūsdiēnās jau stress ir kļuvis tik pierasts, ka apbrīnojaami ir tikai mierpilnie ļaudis(tas kļūst par biznesu, pārdot mieru- joga,grāmatas par mūkiem, spa un vēl, un vēl). Pastāstot to draugiem, vecākiem, attieksme ir- nu jā, nu jā, traki jau ir, bet dzīvojam, cīnāmies! Ak jel, ar iesnām mani apčubina un izrāda sapratni vairāk! Un vēl vispār, manuprāt, mums katram ir savs jūtelības līmenis. Es, piemēram, spēju paciest zobu urbšanu bez šprices, bet savus pasaules galus, brīnos, kā esmu pārdzīvojusi. Kāds cits stresus izslimo viegli, bet vaksējoties klāj pretsāpju gēlus. Ko gribu teikt? Mazdruscīt iecietības un sapratnes pret apkārtejiem, un pasaule kļūs labāka! ;)

Tāds īsīņš komentārs :D bet man par maz

meitenes, kas nokrīt un raustās, tā gadījumā nav epilepsija? vai es, ko smagi jaucu?

Šitā grāmata. :)

grūti sadzīvot.
pie ārstiem neesmu gājusi

kas vēl palīdz izņemot baldriāņus? ko var nopirkt bez receptes?

man arii bija bet uzveicu :)

man tādas nav, bet vienu reizi sava mūžā saskāros ar panikas lēkmi. dzīvē bija stresains laiks un pati pēc dabas esmu ļoti emocionāla un tad nu bija tā - braucu autobusā un redzu, ka kavēju tikšanos un tieši ietrāpīju sastrēgumstundā. un tad sākās - galva palika dulla, tas stāvoklis, kad tu it kā esi realitātē, bet nevari līdz galam uztvert neko. izkāpu ārā no autubusa un tad panensās, ka man vajag skriet un tad nu es arī visu ceļu līdz tikšanās vietai skrēju. nebija tālu ar kājām kādas 15min, bet tomēr. sajūta vienkārši drausmīga. gribas raudāt, neko nesaproti un sliktākais, ka nevar sākumā nomierināties. tad nu kaut kā savācos, tiku līdz vietai un saņēmu sevi rokās un tad pārgāja. nezuskatu, ka man tāda tagad ir, bet agrāk īstenībā bija periods, kad kā eju no mājas ārā - galva griežas un nav saikne ar realitāti, diezgan traki, toreiz bija arī elpas trūkums, lai gan elpoju normāli. norakstu to uz stresa. bet nu diezgan riebīga sajūta. ;)

Sveikas, meitenes!
Gribu "pacelt" šo tēmu - kā Jums pašlaik iet? Vai ir kāda, kas cīnās ar VD? Vai kāda ir uzveikusi un var padlīties patīkamā pieredzē (jo man to patiešām vajadzētu :'-()? Var arī PM.

Jā, esmu cīnījusies ne tikai ar veģetatīvo distoniju, bet arī ēšanas traucējumiem, identitātes krīzēm un sociālo fobiju. Mana pieredze ir ļoti patīkama, ja vien šīs lietas var saukt par patīkamām, bet katrā ziņā progress ir milzīgs. Strādāju ar sevi pati, nekādas zāles nelietoju, pie ārstiem neeju. Sākās viss ar to, ka pirms diviem gadiem sapratu – ja tā turpināsies, tad drīz no manis pāri paliks tikai trīcošu nervu čupiņa. Šodien esmu ļoti mainījusies. Vēl joprojām strādāju ar sociālo fobiju, bet uzlabojumi ir acīmredzami un varbūt kādudien arī to varēšu atstāt pagātnē. Bet mana pieeja šai lietai noteikti nederēs katram. Pašos pamatos tas saistīts ar domāšanas un attieksmes maiņu. Galvenā problēma, kas uztur veģetatīvo distoniju, ir tā, ka mēs domājam, ka ar mums kaut kas nav kārtībā un mēģinām atgriezt organismu pēc mūsu domām normālā stāvoklī. Pēc analoģijas tas ir tas pats, kas dzert pretsāpju zāles un ignorēt sāpju rašanās iemeslu. Patiesībā ar organismu viss ir vairāk nekā kārtībā, jo tas ļoti precīzi atspoguļo iekšējās norises, tāpēc pirmais solis uz VD izārstēšanu ir spēt saprast, par kādu dziļāku problēmu organisma reakcijas signalizē (un tā nav fiziska problēma!). Jau šis solis vien būtiski atvieglo simptomus. Piemēram, tās pašas panikas lēkmes. Jo vairāk tām pretojas, jo spēcīgākas tās kļūst. Un otrādi. Nākamais solis jau ir daudz sarežģītāks. Būtībā nākas atbildēt uz jautājumu – ja es zinu, ka dzīvesveids, kādu dzīvoju, vide, kurā atrodos, darbības, kuras veicu, ir tik krasā pretrunā ar manu iekšējo būtību, ka mans ķermenis un prāts burtiski brūk kopā, tad ko tas man nozīmē un ko esmu gatava darīt, lai sāktu veidot tādu dzīvi, kas ir harmonijā ar manu būtību? Manā gadījumā tas nozīmēja pārtraukt ilggadējās attiecības, atteikties no plāniem, kuru labā biju smagi strādājusi daudzus gadus, palikt bez mājām un prognozējamiem ienākumiem, bet es tam visam biju gatava un pilnīgi neko nenožēloju, jo izrādījās, ka manām bailēm nebija nekāda pamata, bet tas jau ir cits stāsts. Katrā gadījumā, ja nav pārliecības vai vēlēšanās dzīvē ieviest būtiskas izmaiņas vai arī, ja ir bail uzzināt, par ko patiesībā liecina visas panikas lēkmes, fobijas un fiziskie simptomi, tad labāk izvēlēties tradicionālu pieeju. Tā varbūt nenovērsīs problēmas cēloni, bet palīdzēs saglabāt normālu spēju funkcionēt, kamēr gatavības pakāpe radikālākām metodēm palielinās :-)

LifeLines, apsveicu ar Tavu apņēmību un cīņassparu. Vai pēc visām šīm dzīves pārmaiņām Tevi vairs nepiemeklē panikas lēkmes?
Vai ir kāda vēl, kas var padalīties ar pieredzi sevis "savākšanā" periodos, kad nervi sāk "izspēlēt jokus"?