A vot es saprotu... daļēji. Ok, pie bijušā plus vēl krāpnieka, plus vēl bezdarbnieka neietu, bet no savējā, ar kuru nejustos laimīga, aizietu gan. Man gan ir viens bērns un neesmu precējusies ar savu draugu, tas ir nedaudz vieglāk. Bet tik un tā - saprotu, ka var tā justies, it kā tu būtu sprostā, it kā tu nevarētu tikt ārā, it kā nebūtu, ko elpot. Tādos brīžos gribas skriet vienalga, kur. Bet vēl neesmu varējusi saņemties to novest līdz galam, jo pirmkārt, domāju par savu bērnu.
Šaubos, vai tu arī to izdarīsi, kad ar vēsu prātu apsvērsi visus plusus un mīnusus. Ja gribi no sava vīra aiziet, ej, tikai atrodi kādu citu, nevis atgriezies pie tāda nekam nederīga lopa. Meklē perspektīvas, attīsti sevi, cīnies, lai taviem bērniem būtu nodrošināta nākotne! Jebkādos veidos. Tomēr, man tagad nedaudz skarbi jāizsakās - ja tu bez apdoma vazāsi savus bērnus pa pasauli, liksi viņiem pārtikt no gaisa un mīlestības tikai savu iegribu dēļ, tu neesi māte, bet gan mātīte, piedod.