Labvakar, dāmas!
Šodien gadijās redzēt interesantu situāciju. Iedod pēkšņi darbu uz atzīmi. Viens čalis, kas visu laiku mācās (ko skolotājas uzslavē), šoreiz nav vispār gatavojies un nezin, ko rakstīt, bet prasīt, lai parāda, kas jāraksta arī neprasa.
Tgd uznāca pārdomas, tas tāpēc, ka nevar pieņemt, ka citi dažkārt arī var zināt, bet viņš nē? Vai vnk lepnums, ko negrib pārkāpt?
Uznāca jautājums kā Jūs mācaties (tīro teoriju, vai tā, lai saprastu to galveno jēgu....)?
Tagad vairs nemācos/nestudēju, bet, kad to vēl darīju, tad manā galvā palika tikai tas, kam biju sapratusi jēgu. Plika teorija bez piemēriem tāpat kā kaut kādi vārdi/uzvārdi/gadaskaitļi bez konteksta no prāta izkūpēja jau nākamajā dienā.
Šogad tieši sāku studēt maģistrus un atšķirībā no bakalaura to daru sava prieka pēc, tādēļ man ir svarīgi saprast būtību un jēgu. Sēžu pirmajā rindā un aktīvi iesaistos diskusijās ar pasniedzējiem. :)
Viens čalis, kas visu laiku mācās (ko skolotājas uzslavē), šoreiz nav vispār gatavojies un nezin, ko rakstīt, bet prasīt, lai parāda, kas jāraksta arī neprasa.
Es domāju, ka čalis tā rīkojas, jo pats saprot, ka ieberzies, nepaļaujas uz citiem un ir gatavs tikt galā ar sekām, pie kā pats vainīgs.
Es no galvas nezubru, uztaisu špikeri. Ko saprotu, tas galvā paliek, kas interesē, tas arī, par pārējo man ir vienalga.
53
