Čau meitenes, :)
Man šodien ir ļoti nepatīkama problēma, un šī problēma mani sagrauj, pazemo un atkal izsper uz nepareizā ceļa.
Cik man tas ir apnicis, un kā es ievelku elpu, jo viss itkā būtu pagājis - vēsture atkārtojās man, pašā negaidītākajā brīdi. Es ceru uz jūsu atsaucību, jo situācija kas man salikusies , ir tikai un vienīgi nesapratne starp sievietiem, divām un vairāk. Domāju, ka vismaz daļai būs kas sakāms.
Līdz 9. klasei pirmajā skolā, jau nācās rēķināties ar drastisku, nežēlīgu atieksmi no vecāku, jaunāku un mana vecuma meiteņu puses. Pilnīgi nepazīstamu, vienā skolā mācamies, bet ne es zinu kas tās ir, ne mani interesē. Nekad neiesaistījos intrigās, bet vienmēr kļuvu par intrigu nepamatotu, upuri. Man nepatīk sevi dēvēt par upuri, es tāda arī neesmu, jo esmu apņēmusi cīnīties.
Varu galvu likt, zvērēt, ka nekad neesmu apzināti mēģinājusi pievērst apkārtējo uzmanību, un vispār, jau no mazajām klasēm, vairāk uzturējos savā, nelielajā draugu lokā. Skolu vienmēr esmu uztvērusi kā iestādi kur iet mācīties, bet apstākļi man nav ļāvuši pilnvērtigi mācīties. Mani patstāvīgi trenkā, par ārišķībām, par īpašībām. Sievietes.
Meklēju problēmu sevī. Tiktālu, ka izmocījos līdz anoreksijai.
Esmu vidusskolā, pēdējā klasē uz doto brīdi. Skolu pēc 9, klases mainīju, ar domu, ka viss mainīsies. Jā, sacerējos. Vairāk es sevi negrasos vainot. Jo neredzu iemeslus kā es būtu kādam sagandējusi dzīvi. Bet tagat situācija ir nopietna, meitene mani neieredz, vārdu es viņai uzzināju nesen, par viņas asajiem vārdiem uzzināju no apkārtējiem, jo nekad nemanīju viņu vispār. Iemesls riebumam pret mani sekojošs, man ir uzpūstas lūpas un briesmīgs paskats un vsipār es esmu baigā kuce. Tagat ir sakūdītas arī viņas draudzenes, kuras mani meklē rokā katru dienu, pat tagat, kad esmu mājās. Katru reizi kā satieku, tieku nomelnota, viņa man izsaka draudus.
Domāju, kur man vērsties, jo es vēlos lai tādus cilvēkus sauc pie atbildības. Vai likums, vai arī pārrunas ar psihologu un pedagogiem.
Tikai es nespēju izlemt, ka man rīkoties labāk. Atklāti sakot, man ir bailes, par to, ka viņa atriebsies divkārši, ja panakšu to, ka viņu no skolas izslēdz, bet sadzīvot ar to veselu gadu, es nevēlos. Ko jūs man varat ieteikt?