Eh, meitenes..
Mēs ar savējo pēdējā laikā visu laiku strīdamies, lamājamies, bijām pat padzīvojuši laiciņu atsevišķi, kad atkal tikāmies viss bija forši 2 dienas (!!!) un tad atkal sākās kašķi. Strīdamies par viskaut ko, uzskati galīgi nesakrīt. Viņš grib no manis lielo mājsaimnieci + man vēl ir diezgan noslogots darbs, bet es gribu no viņa vairāk mīļuma, mīlestības, bet kad viņš man to dod, man besī - ne tā kā es gribu!
Man pat negribās seksu ar viņu, pēdējo reizi mums bija 4 dienas atpakaļ un tas es pirmo reizi mūžā (ar viņu) mocījos, man sāpēja, jo nebiju nekādīgi uzbudināta, vnk gulēju un gaidīju, kad viņš ātrāk beigs. Tas bija tik šausmīgi, ka pēc tās reizes es vnk NEGRIBU un atraidu viņu katru dienu tgd.
Tad nu reizēm mans prāts saka, ka viss cauri, reāli, nav vairs mīlestības, starp mums viss beidzies, bet sirds tā negrib laist vaļā, jo kaut kas tomēr vēl iekšā ir un es tā gribētu, lai viss būtu kārtībā. :(
Ko labāk klausīt? Sirdi vai prātu? Vai man censties kaut kā uzlabot attiecības (vienīgais, katru reizi kad mēģinu un viņš atkal izdara kaut ko tādu, kas man besī (neizrāda interesi attiecību uzlabošanā), es atkal uzsprāgstu!)
Mēs jau esam runājuši par šķiršanos un es viņam saku, ka noteikti atradīs sev foršu meiteni, kas visu darīs pēc viņa prāta, utt. un viņš man saka, ka es noteikti atradīšu sev normālu čali, kas mani pieņems tādu, kāda esmu, ar visu manu smago raksturiņu.
Laikam abi to sakam, bet es redzu viņātādu nobremzējumu un jūtu sevī to pašu, jo tomēr negribas aiziet, bet kopā būt, tas ir murgs!
Baigi gari sanāca, bet vismaz izkratīju sirsniņu...
1542
