" Es ar Tevi lepojos! "

Es diemžēl neko tādu neesmu dzirdējusi no saviem vecākiem,tikai kā jau minēja,mūždien esmu bijusi salīdzināta,bērnībā tas ļoti sāpēja,jo apkārtējām draudzenēm tā bija,man ļoti ātri bija jākļūst patstāvīgai!

Bet noteikti zinu to,ka savam bērnam izteikšu atzinību,jo zinu kā ir,kad no vecākiem neko tādu neesi dzirdēji :)

es pabeidzu akolu ar sarkano diplomu :D

Bet manuprāt lielākoties visi vecāki lepojas ar saviem bērniem.. vienmēr jau var atrast kādu sasniegumu - kaut vai regulāra ziedošana dzīvnieku patversmēm...

Bet bieži vien mēn nemaz nemākam pateikt ko jūtam, ka lepojamies, ka mīlam, ka mums vecāki/druagi/radi, kas mums ir ir paši labākie... man liekas, ka latvieši ir vairums tādi intraverti cilvēki..

Neesmu dzirdējusi šo frāzi. Pats augstākais novērtējums-oj, kāda malace. Šādos brīžos man aste gredzenā saiet un jūtos kā tāds omulīgs runcis. :)
Ģimenē arī nav pieņemts teikt 'es Tevi mīlu'' un absolūti nekādu fizisku kontaktu, kā apskāvieni, bučas, galvas papaijāšanas. Skumji, ka tā, jo ļoti, ļoti pietrūkst.

Manā ģimenē arī nav pieņemts katru mīļu brīdi teikt: "es Tevi mīlu" utt., bet es šad, tad saņemu šo jauko frāzi, tas sasilda sirdi. Mēs ar mammu esam divi mīļi bumbulīši ģimenē, tāpēc viena otrai veltam vairāk tos labos vārdus, pārējie tādi varbūt nedaudz norobežojušies, stingrāki, neizrāda jūtas tik ļoti :)
Salīdzināšana man arī riebjās. Mēs ar māsīcu esam viena vecuma, tad nu mammai uz urrā bija ar ko salīdzināt, bet es vienmēr karoju pretī jau kopš bērnības un teicu, ka visi nevar būt vienādi, perfekti utt. Tagad viņai reizēm uzsmeju par to salīdzināšanu, jo eju dzīvē nedaudz ar domu, ko, kā, kas, bet māsīcai ar to pieklibo, nedomā kā padarīt dzīvi labāku, ko būtu jādara lietas labā. Nesaku, ka viņa ir neveiksminiece, tā nebūt nav, bet ne vienmēr salīdzināšana ir labākais veids kā stimulēt uz labiem darbiem.

Viens otram to nesakam bieži ikdienā, bet zinu, ka mamma ļoti lepojas par mūsu panākumiem un sasniegumiem - labas sekmes, panākumi darbā utt. Jo vienmēr, kad stāstu par dažādiem svarīgiem notikumiem, jūtu cik patiesi viņa priecājas līdz ar mani un nebaidās pateikt skaļi, ka ir lepna.

NEKAD! Tā vietā esmu dzirdējusi no vecākiem, ka esmu bijusi viņu jaunības kļūda. Forši, ne?
Jau 2,5 gadus esmu prom no Latvijas, un ne reizi neesmu saņēmusi zvanu ne no tēva, ne no mātes. Māte pat aizmirsa manu dzimšanas dienu, un apsveica caur e-pastu ar tādu "Starpcitu, jā, apsveicu!"

Agrāk briesmīgi par to pārdzīvoju. Šobrīd pati esmu gaidībās, redzu to kā iespēju darīt savu bērniņu laimīgu- sniegt to, kā nebija man. :)

Jā, mamma ir to teikusi pēc katra pakāpiena dzīvē, pēc katra nozīmīgāka lēmuma. Arī tad, ja es kaut ko esmu gribējusi un darījusi visu, lai to panāktu, bet man nav sanācis, mamma vienalga saka, ka es esmu malacis un tas man daudz nozīmē.

Mums ģimenē ir pieņemts ar emocijām nemētēties.Nekad un nekādos apstākļos.Tā lūk.Diemžēl.

Neesmu dzirdējusi, un arī īpaši negaidu, neesmu bijusi labākā ne pamatskolā, ne vidusskolā, sasniegumu nekādu nav, studijas pašsaprotamas. :)

no tēta - nekad.
mamma gan man tāda emocionāla un bieži man šos vārdus saka :) oma arī.

Tieši tādiem vārdiem nē, bet ir teikuši un zinu, ka lepojas. Tāpat kā zinu, ka ģimene ir mana stiprā siena. Kādā smagā sarunā, sapratu, ka mani atbalstīs vienmēr, pat ja tas nebūtu pareizākais vai labākais lēmums.

neesmu dzirdējusi

Nu ļoti reti, tagad pat neatceros, kad tāds bija, gan jau, ka kaut kad. Bet manā mājā , īpaši no tēta puses, vienmēr ir bijusi attieksme- tev ir jābūt labākai, nu , ja ne pašai, pašai, tad vienai no. Par maniem rezultāties viņi noteikti priecājas, to es zinu, bet nu tas dažreiz, manuprāt, viņiem tas šķiet pašsaprotami. :/

Neesmu dzirdējusi no saviem vecākiem...esmu dzirdējusi tikai par citiem...piemēram, cik viņa labi izdarījusi, kāpēc viņa var un Tu ne utt.

Es esmu dzirdējusi, piemēram, par to pašu vidusskolas pabeigšanu, iestāšanos augstskolā, bet.. kaut kā nespēju uztvert nopietni, jo bijis arī daudz salīdzināšanas un mana darba nenovērtēšanas. Labie vārdi pēc tā šķiet pēc sarkasma, kaut, protams, tā nav tie domāti. Un neesmu tas tips, kurš saviem radiniekiem, vecākiem saka, ka viņus mīl, dod bučas, saka atzinības vārdus - neesmu un man tā patiesi ir labi, nav žēl, tieši ļoti nepatīkami jūtos, ja kāds to uzspiež darīt. Bet tas patiešām attiecas tikai uz šo radinieku loku.

Man nav svarīgi lai vecāki man teiktu, ka lapojas ar mani, gan jau, ka lapojas. Man svarīgāk, lai viņi mani mīlētu tādu kāda es esmu un būtu laimīgi par maniem personīgajiem lēmumiem, piem., par vīrieti ar kuru es gribu būt kopā, par darbu kuru es strādāju, izvēlēto izglītību u.t.t. :) Paigādām tā arī ir.:) Un pašreiz es arī neesmu sasniegusi neko ievērības cienīgu, lai ar mani lepotos, izglītība un darbs tas jau ir pašsaprotama lieta. :)

Es saviem deeliem loti biezi saku,ka lepojos ar viniem!Pati sos vaardus esmu dzirdeejusi no viira!:)

Nē :) .

mamma ir to teikusi, kad par spīti visiem aizgāju mācīties uz Rīgu, dabūju pati darbu un dzīvoju patstāvīgi. kad oma vēl bija dzīva, teica, ka es nekad mūžā nekur netikšu budžetā un, kur, nu vēl viena pati Rīgā. Ceru, ka viņa no mākoņa maliņas tagad domā citādāk. :)

Man mamma bieži to teica un arī tagad saka, īstenībā par katru, kaut vai mazu sasniegumu :)