Es domāju, ka tas, kas Emanuelli tik ļoti piesaista un šarmē ir tas, ka ja vīrietis skaidri pasaka savus noteikumus- diēta, sports, utml. tad sievietei ir pilnīgi skaidrs, ko no viņas sagaida. Vienkāršāk sakot- vīrietis itkā apsola, ja izpildīsi visus noteikumus, būšu tavs uz mūžu. Jo normālā gadījumā vīrieši šādus noteikumus neuzstāda un tad sievietes sevi nomoka ar jautājumiem- vai esmu gana laba, vai viņam tiešām viss manī patīk, u. tml. Bet te, grāmatā, viss ir kristālskaidrs, vienkāršs.
Bet diemžēl jāsaka, ka reālajā dzīvē šāds modelis ir tikai ilūzija. Jo vīrietis, kas tik skaidri uzstāda savus noteikumus, ir autoratīvs, valdonīgs, varaskārs. Attiecību modelis ir nevis līdzīgs ar līdzīgu, bet priekšnieks- padotais. No vienas puses, padotajam ir ērti- nekas nav jādomā, visu pasaka priekšā, no otras puses- priekšniekam tas padotais patīk tikai kā varas apliecinājuma objekts. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu vīrietim (jo tas nav normāla vīrieša modelis) esošā vara pār sievieti liksies kā rutīna, pierasta un garlaicīga. Tad ir divi varianti- vai nu vīrietis paplašinās savas varas āres sievietē (aizliegs vēl kaut ko) vai meklēs citu pakļaujamo- jaunām emocijām. Jo šajā gadījumā piesaiste ir no sievietes puses, nevis vīrieša. Uzstādot noteikumus vīrietis skaidri pasaka, mani neinteresē tu, mani interesē objekts, kas pildīs manu gribu. Ja tev kaut kas nepatīk, būs tavā vietā cita.