Šodien paskatījos uz sevi no malas un sapratu, ka esmu slikts cilvēks. Tik bieži nodomāju vai pasaku par citiem kaut ko sliktu, esmu palikusi kašķīga, nepacietīga un neiecietīga. Esmu vairāk neapmierināta, nekā apmierināta. Čīkstu pie sevis, ka visi mani draugi dzīvo savas dzīves, bet es esmu palikusi viena. Ja man būtu jāiztur pašai sava sabiedrība, es visdrīzāk arī novērstos. Vispār domāju daudz negatīvu lietu. Nekas nav labi. Es pat nezinu, kas mani iepriecina. Esmu palikusi par īgņu. Īsti nezinu, kas man lika uz to visu atskatīties un pārdomāt. Esmu sapratusi, ka negribu tā vairs turpināt. Gribu atgūt savus draugus, savu dzīvesprieku. Tagad pati uz sevi varētu attiecināt to, ko bieži šeit komentē - pati vainīga, ka esi viena; turpini sēdēt un čīkstēt..
Esmu apņēmusies laboties, nebūt tik savtīgai un egoistei. Vairāk smaidīt un saskatīt labo. Bet.. Bet ar ko sākt?
P.S. Apzinos, ka dažām šī diskusija var likties smieklīga, bet mani tas patiešām neinteresē. :)