nepatīkama tēma - vēzis

Ah kada sapiga tema, 3men atpakal musu mila mammite nomira no veza, ja godigi to neviens nekad nesapratis ka tas ir zaudet loti tuvu cilveku, ja vien nav to piedzivojis...tas ir tik smagi, gruti ir izstastit to cik looti mums vinjas pietrukst un vel aizvien vakaros uznak raudiens un izmisums...cik netaisnigi tas viss ir.. novelu lielu izturibu tam kuram kads tuvinieks cinas ar so launo slimibu!

Trīs gadus atpakaļ mana mamma nomira no vēža, pirms pāris nedēļām to atklāja arī manam tētim. Es ceru,ka kādreiz dzīvē uzzināšu kāpēc...

Smaga tēma :( Manam tētim atklāja martā kuņģa vēzi 4 st, jo tikai tad sāka just sāpes kuņģī,mugurā(jau veidojās metastāzes). Nodzīvoja 3 mēnešus pēc diagnozes uzstādīšanas. Joprojām nevaram pārdzīvot :( Reāli smagi, jo gribas parunāties ,piezvanīt, apskaut. Meitenes, mīliet savus mīļos, jo nekad navar zināt. Tagad ļoti nožēloju savus pēdējos dzīves 2 gadus, jo viena idiota dēļ sastrīdējos ar tēti, nesarunājos, ja vien es zinātu ka tā būs un ka tēvam izrādīsies taisnība, sen butu patriekusi to kuces dēlu prom, vairāk pavadītu laiku ar tēvu. Tagad atliek vien lūgt piedošanu. Nevaru tikt pāri, asaras acīs vienmēr, psihologs nespēja palīdzēt. Kam jānotiek, lai nomierinātos? Šausmīgas sāpes. :( Baisa sajūta, kad pamosties no rīta ,bet tētis ir miris..

Pēc šī atgadījuma vecmamma veica endoskopiju un viņai atklāja kuņģa vēzi tikai 3 st. NEKAS nesāpēja, pilnīgi. Ja vien nenotiktu nelaime ar viņas dēlu, nebūtu gājusi pie ārsta, sekas varētu but līdzīgas. Viņai izgrieza laikam to audzeju ,tagad katru mēnesi jāveic apskates.

Tagad tik daudzi mirst no onkoloģijas, kaut kas nenormāls. Šī slimība neizvēlas cilvekus pēc sociālā statusa,vecuma utt. Vienīgais ko varu ieteikt - Dakteru apmeklēšana.

Varu tikai izturību novēlēt. Pirms gada manai mammai atklāja vēzi, un pateica, ka atlicis dzīvot tikai mēnesis, un sūtīja mājās..
Bijām priecīgi par katru kopā pavadīto dienu, un tā pagāja 2 mēneši, ar prieku un laimi, ka no rīta var pamosties un būt kopā. Un pazaudēt ir ļoti smuki, tāpēc vajag vēl pateikt labus vārdus, samīļot, mīlēt.
Izturību!

_paris, uzskatu, ka ar šo cilvēku vajag būt kopā, kopā pastaigāties, ja ir iespēja, izrunāties, veltīt laiku viņam, lai pēc tam nav tā nolemtības sajūta un nožēla, ka nav viss pateikts. Tad ir nedaudz vieglāk palaist cilvēku.
Jā, ja ir maza stadija un cilvēkam ir visas iespējas izveseļoties, tad protams, ka ir jācīnās un jādara viss.
Bet šādās reizēs, ir vienkārši jābūt blakus....
Tā gribētu pagriezt laiku atpakaļ, un atvadīties no tēta, gribētu, lai viņš zina, ka bija man viss, tāpat kā mamma tagad.
Šie ir cilvēki, bez kuriem es nebūtu es, cilvēki, kas cēlušies un krituši par mani, kaut arī nav mani bioloģiskie vecāki. Man tikai besī, ka es nevaru no pateikt klātienē, it īpaši mammai...

var mēģināt izraudāties,jā. Man patiesībā palīdz tieši tas, ka zinu - es nevaru rādīties raudoša vai sabimbātām acīm, uz to brīdi, lai vai kā, jāsaņemas, pēc tam jau, protams, noturēties nevar.
Bet par iemesliem.. Meitenes, pārbaudieties, pat, ja esiet sportiskas, un, jā, arī asinsanalīzes var noradīt uz to, ka jāveic izmeklēšana uz vēzi.

Gemini, paldies! Vienkārši mājās jāizraudās un tad jāmēģina saņemt sevi rokās, lai tam nabaga cilvēkam nav uz mani jāskatās vēl - raudošu.

Made, iespējams jau ir viss šai pasaulē, es lasīju pa meitenīti, kas ar savām domām esot izārstējusies no cukura diabēta. Viņa kāpa vannā katru dienu un teica - es esmu cukurs, es esmu cukurs, ar domu, ka slimība izkusīs un tas esot nostrādājis.. Visa pamatā droši, ka ir ticība, bet jautājums, kur rast spēku tajā 4. stadijā ticēt? It ipaši, ja apkārt citi ar šo stadiju mirst?

_paris, turies!
Kaut patiesībā, šādos brīžos vārdi iet gar ausīm, jo ir sāpes, neizmērojmas sāpes.
Uz brīdi saņemies un tad atkal -viss..
Ja zini, ka raudāsi, iedzer nomierinošās tabletes, es nezinu kā citiem, bet es dzeru visu atļauto normu un vismaz uz to brīdi, kad vajadzēja, saņēmos, bet kā būs tālāk, es nezinu..

Palasīju komentārus diskusijā, un daži vienkārši likās no citas realitātes.
Pat savam ļaunakajam ienaidniekam nenovēlu tam visam iet cauri.

Es uzskatu, ka lietas, kuras nevar izskaidrot ne pēc vēdām, ne pēc citām gudrajām mācībām. Ir neiespējami cilvēku izcelt no 4. stadijas.
buuuuu, paldies.

ja taa doma ir pareiza,ko saka chanely, tad man jau butu jabut zem zemes..negribu piesaukt sliktu,bet nu jaaa....

chanely, paldies! Jā, es jau piekrītu par to domu - no kā rodas vēzis.

Mademoiselle! saprotu kaa juties...Es pazaudeju Mammu 15 gadus atpakalj un man ir sajuta,ka tas joprojam ir noticis vakar... pirmos 5 gadus bez asaraam to pat pateikt nevareeju :(

_paris, tagad jau ir vieglāk, bet tā sāpe vēl ir. Pirmo gadu vispār likās, ka viņš nemaz nav miris, bet gan izgājis uz veikalu man pēc saldumiem, kā bērnībā, un tūlīt būs atpakaļ.
Arī uz kapiem aiziet īsti nevaru, laikam tāpēc, ka līdz galam neesmu to pieņēmusi.
Uz baznīcu aizej, ja jūti, ka vajag, tad aizej. ;)

paris, man ļoti žēl, ka Tev nākas to piedzīvot :( Turies!

Man dzimtā ir bijuši vairāki vēža gadījumi. Ir, kas beigušies letāli. Ir arī tādi, kas izveseļojušies pat no pēdējās stadijas. Kad iepriekš gulējuši uz nāves gultas un nevarēja pat roku pacelt, bet tagad ir veseli un dzīvespriecīgi cilvēki, kas skrien, strādā. Viss ir atkarīgs tikai no paša cilvēka.

Kā jau es minēju, visām slimībām ir tikai 2 iemesli: 1) nepārstrādāta barība, 2) nepārstrādātas emocijas. Saskaņā ar vēdām, vēzis rodas tad, kad cilvēks sevi vairs nemīl. Kad viņā vairs neģenerējas mīlestība vai arī kās kanāls caurs, pa kuru aizplūst dzīves enerģija. Bet to visu var labot. Protams, ar attieksmi "tad jau jāmirst" nē. Bet ar mīlestības pilnu attieksmi gan. Tas tiešām no paša cilvēka atkarīgs...

Made, es tiešām izsaku līdzjūtību tev, jo tētis, tas ir vēl sāpīgāk.. Vectētiņš precējies un vecmāmiņa vispār tagad stresā, nu visi ir šokā. Es nezinu, šādos brīžos tiešām gribās aiziet uz baznīcu, lai gan neesmu reliģizoa. Laikam tāpēc saka, ka Dievs ir mierinājums vājuma mirkļos - tāds nu ir pienācis.

_paris, man vienīgais, kas lika saņemties bija cerība, ka tētis izveseļosies, ļoooti naiva cerība, bet tā man deva spēku nesalūst.

demoiselle, es zinu, saņemšos, protams, vienkārši bail, ka uzreiz sākšu raudāt, jo jau tagad rakstot ir tā, uz robežas.

Nepārbaudos, jo negribu zināt.

Traģiski, ka es pat nevaru saņemties piezvanīt, aizbraukt, jo es vienkārši nezinu, par ko man runāt, kad šis ir zināms - jo viņu attieksme ir tāda - tūlīt tad jau jāmirst.

Bet centies sanjemties un aizbraukt gan, negaidi liidz buus par veelu. Zinu vienu gadiijumu, kur meitene arii taada iemesla deelj nebrauca pie tuva cilveeka, un kad bija jau par veelu, tad nozheeloja. Turies.