nepatīkama tēma - vēzis

chanely, paldies! Jā, es jau piekrītu par to domu - no kā rodas vēzis.

ja taa doma ir pareiza,ko saka chanely, tad man jau butu jabut zem zemes..negribu piesaukt sliktu,bet nu jaaa....

Es uzskatu, ka lietas, kuras nevar izskaidrot ne pēc vēdām, ne pēc citām gudrajām mācībām. Ir neiespējami cilvēku izcelt no 4. stadijas.
buuuuu, paldies.

_paris, turies!
Kaut patiesībā, šādos brīžos vārdi iet gar ausīm, jo ir sāpes, neizmērojmas sāpes.
Uz brīdi saņemies un tad atkal -viss..
Ja zini, ka raudāsi, iedzer nomierinošās tabletes, es nezinu kā citiem, bet es dzeru visu atļauto normu un vismaz uz to brīdi, kad vajadzēja, saņēmos, bet kā būs tālāk, es nezinu..

Palasīju komentārus diskusijā, un daži vienkārši likās no citas realitātes.
Pat savam ļaunakajam ienaidniekam nenovēlu tam visam iet cauri.

Made, iespējams jau ir viss šai pasaulē, es lasīju pa meitenīti, kas ar savām domām esot izārstējusies no cukura diabēta. Viņa kāpa vannā katru dienu un teica - es esmu cukurs, es esmu cukurs, ar domu, ka slimība izkusīs un tas esot nostrādājis.. Visa pamatā droši, ka ir ticība, bet jautājums, kur rast spēku tajā 4. stadijā ticēt? It ipaši, ja apkārt citi ar šo stadiju mirst?

Gemini, paldies! Vienkārši mājās jāizraudās un tad jāmēģina saņemt sevi rokās, lai tam nabaga cilvēkam nav uz mani jāskatās vēl - raudošu.

var mēģināt izraudāties,jā. Man patiesībā palīdz tieši tas, ka zinu - es nevaru rādīties raudoša vai sabimbātām acīm, uz to brīdi, lai vai kā, jāsaņemas, pēc tam jau, protams, noturēties nevar.
Bet par iemesliem.. Meitenes, pārbaudieties, pat, ja esiet sportiskas, un, jā, arī asinsanalīzes var noradīt uz to, ka jāveic izmeklēšana uz vēzi.

_paris, uzskatu, ka ar šo cilvēku vajag būt kopā, kopā pastaigāties, ja ir iespēja, izrunāties, veltīt laiku viņam, lai pēc tam nav tā nolemtības sajūta un nožēla, ka nav viss pateikts. Tad ir nedaudz vieglāk palaist cilvēku.
Jā, ja ir maza stadija un cilvēkam ir visas iespējas izveseļoties, tad protams, ka ir jācīnās un jādara viss.
Bet šādās reizēs, ir vienkārši jābūt blakus....
Tā gribētu pagriezt laiku atpakaļ, un atvadīties no tēta, gribētu, lai viņš zina, ka bija man viss, tāpat kā mamma tagad.
Šie ir cilvēki, bez kuriem es nebūtu es, cilvēki, kas cēlušies un krituši par mani, kaut arī nav mani bioloģiskie vecāki. Man tikai besī, ka es nevaru no pateikt klātienē, it īpaši mammai...

Varu tikai izturību novēlēt. Pirms gada manai mammai atklāja vēzi, un pateica, ka atlicis dzīvot tikai mēnesis, un sūtīja mājās..
Bijām priecīgi par katru kopā pavadīto dienu, un tā pagāja 2 mēneši, ar prieku un laimi, ka no rīta var pamosties un būt kopā. Un pazaudēt ir ļoti smuki, tāpēc vajag vēl pateikt labus vārdus, samīļot, mīlēt.
Izturību!

Smaga tēma :( Manam tētim atklāja martā kuņģa vēzi 4 st, jo tikai tad sāka just sāpes kuņģī,mugurā(jau veidojās metastāzes). Nodzīvoja 3 mēnešus pēc diagnozes uzstādīšanas. Joprojām nevaram pārdzīvot :( Reāli smagi, jo gribas parunāties ,piezvanīt, apskaut. Meitenes, mīliet savus mīļos, jo nekad navar zināt. Tagad ļoti nožēloju savus pēdējos dzīves 2 gadus, jo viena idiota dēļ sastrīdējos ar tēti, nesarunājos, ja vien es zinātu ka tā būs un ka tēvam izrādīsies taisnība, sen butu patriekusi to kuces dēlu prom, vairāk pavadītu laiku ar tēvu. Tagad atliek vien lūgt piedošanu. Nevaru tikt pāri, asaras acīs vienmēr, psihologs nespēja palīdzēt. Kam jānotiek, lai nomierinātos? Šausmīgas sāpes. :( Baisa sajūta, kad pamosties no rīta ,bet tētis ir miris..

Pēc šī atgadījuma vecmamma veica endoskopiju un viņai atklāja kuņģa vēzi tikai 3 st. NEKAS nesāpēja, pilnīgi. Ja vien nenotiktu nelaime ar viņas dēlu, nebūtu gājusi pie ārsta, sekas varētu but līdzīgas. Viņai izgrieza laikam to audzeju ,tagad katru mēnesi jāveic apskates.

Tagad tik daudzi mirst no onkoloģijas, kaut kas nenormāls. Šī slimība neizvēlas cilvekus pēc sociālā statusa,vecuma utt. Vienīgais ko varu ieteikt - Dakteru apmeklēšana.

Trīs gadus atpakaļ mana mamma nomira no vēža, pirms pāris nedēļām to atklāja arī manam tētim. Es ceru,ka kādreiz dzīvē uzzināšu kāpēc...

Ah kada sapiga tema, 3men atpakal musu mila mammite nomira no veza, ja godigi to neviens nekad nesapratis ka tas ir zaudet loti tuvu cilveku, ja vien nav to piedzivojis...tas ir tik smagi, gruti ir izstastit to cik looti mums vinjas pietrukst un vel aizvien vakaros uznak raudiens un izmisums...cik netaisnigi tas viss ir.. novelu lielu izturibu tam kuram kads tuvinieks cinas ar so launo slimibu!