Es rakstītu, ka nemaz nevēlētos būt Latvijas olimpiete, jo ne mani interesē sports tādā līmenī, ne man padodas, ne es ar to nodarbojos vai sākšu nodarboties (jo, manuprāt, nopietnam sportam jāsāk jau no bērnības). Kā arī cilvēki, kuri jaunā vecumā tik daudz sasniedz, vēlāk var morāli salūst, jo var nākt saprašana, ka vairs nespēj pārvarēt savu uzlikto latiņu, uzlabot savus rezultātus, kaut apkārtējie to gaida. Tāpat es noteikti negribētu pakārtot savu dzīvi vienai vienīgai jomai - sportam, jo noteikti ir ļoti daudz jātrenējas, lai kaut ko sasniegtu. Veiksme, manuprāt, tur ir mazākumā, daudz vairāk darba.
Lai būtu kaut kas par tēmu, rakstītu, ka varu kļūt par Latvijas olimpieti citādā izpratnē - varu nest Latvijas vārdu pasaulē citādāk, ar panākumiem, kuri būtu saistīti citā, man interesējošā jomā, ne sportā.