Mācos Universitātē , nu jau 3.kursa un paralēli vakaros vēl piestrādāju (brīvdienas). Pēdējos gadus es nevaru vairs neko uz vismaz 90% izdarīt, varu vienaldzīgi sēdēt un neko nedarīt. Darbi krājas, krājas, bet es? Es sēžu, rokas neceļas... -Un, ja darbi tiešām vairs nevar gaidīt un "ūdens "jau smeļas mutē", tad ar lielu un milzīgu piespiešanos veicu ikdienas darbus. Bet tas no manis prasa tādu piepūli un patērē milzu enerģijas. Zinu, ka tas nav normāli. Ar prātu saprotu, ka jādarbojas, jāstrādā.Dīvaini tas, ka viss cits mani interesē, bet savu tagadēji nākotni, universitāti un darbu pati izvēlējos ar prieku , bet viss jau sākas ar šogadu , ka vairs neiet viss pa sliedēm.Pārējos darbus mājās daru ar prieku, atrodas enerģija, bet universitāte esmu sagurusi un vienkārši nīkstu, sajūta ir , ka iepriekšēja vakarā būtu kravasmašīnas stumdijusi, tāds pēdējā laika nogurums, kaut vasarā atpūtos diezgan..
Kādai ir līdzīgi bijis? :( un ko jūs ieteiktu, lai situāciju uzlabotu.
2293
