kopdzīve

Mes vispirms sakam dzivot kopa un tad tikai sakam tikties :D Sakums tapec bija tik viegls, jo vel bija roza brillu periods un tad tie ikdieniskie minusi ta netika maniti.

pēc 2 nedēļām (pirms satikties pāris mēnešus bijā "labi draugi"). man bija 11 mēnešus vecs bērniņš, savādāk mums īsti nebija laika, kad tikties, jo uz randiņiem iet nebija ne laika, ne vēlēšanās (p.s. viņš pārvācās pie manis). sadzīvē viss bija forši.

Mēs sākām dzīvot kopā praktiski pēc tā, kā kļuvām par pāri, taču tad bija jāšķirās, jo katrs dzīvojām savā valstī.. Tāpēc īsti to neskaitu. Tagad, vismaz šo pusgadu, dzīvojam pa īstam kopā un tas ir pēc ~ 8 mēnešu kopā būšanas.
Nekādu baiļu (arī pašā sākumā) nebija, jo jutu, ka tā vajag.. Negribējās ne mirkli šķirties un iespēju robežās tā arī darījām. Tagad ir nedaudz citādi, jo ir darbs, mācības, ikdiena... nesanāk tik daudz laika pavadīt kopā kā agrāk, taču tas vēl jo vairāk palīdz novērtēt tās dienas, kad varam slinkot kopā. :)

Mēs sākām dzīvot kopā pēc gada.
Savas sajūtas šobrīd vairs kārtīgi neatceros, bet man šķiet, ka bailes nebija. Pirmās dienas gan bija jocīgi, jo nebiju pieradusi dzīvojamo telpu, skapi un pārējo ar kādu dalīt, bet pie tā ātri pieradu. :)

nu mēs bijām pazīstami jau pirms tam, kad sākām satikties. tā vienreiz nedēļā mēs satikāmies apmēram 3 mēnešus. un jā pēc tam pusgadu mēs pavadījām kopā brīvdienas un reizēm arī nedēļas vidū satikāmies. mēs būtu ātrāk sākuši dzīvot kopa, bet mums nebija tādu iespēju. pēc tam metām pie malas +/- un sākām dzīvot kopā.
nu es nezinu, kāpēc cita ssaka , ka randiņu periods bija labāks, bet mums noteikti, ka nē, jo mēs vējoprojām gaidam, kad viens otru varēsim satikt pēc garās darbdienas. mēs pielāgojāmies ātri viens otram. tas jau faktiski notika tad, kad bijām brīvdienās kopā. un faktiski tgd nekas nav mainījies. labais ir tas, ka mums nav jājūk prātā nedēļu līdz nākošajai tikšanās reizei, lai gan ir dienas kad faktiski mēs viens otru redzam tikai uz stundiņu darba dēļ, bet tas nav sistemātiski

pēc trīs gadu pazīšanās.. tā visu laiku palikām viens pie otra.. tad beidzām studēt un sākām kopdzīvi - es ga ne mirkli nebaidījos.. to dienu ļoti gaidīju.. man patīk kopdzīve ar viņu :)

Lasot, ko vēl raksta meitenes, es varu priecāties, ka gatavot es mācēju. sākumā gan baidījos, ka arī varbūt kko daru ne tā vai ka negaršos. lai gan mana māte vnm teica, ka es neko nedarot, nemākot un ka vīram tāda nebūšot vaajdzīga. Bet es daudz skatījos un palīdzēju un faktiski gatavoju labi. papildus meklēju receptes un izdomāju, ko jaunu apagatvot, ka tagad tieši visi smejās, ka man jāmaina profesija. man bija it kā problēmas ar zupām, bet es zināju, kā viņas taisa, bet maz to bija pati darījusi. palasīju pirms gatavošanas kādu recepti un viss bija kārtībā. nezinu, tagad, kad ir internets, manuprāt, ar ēst taisīšanu vsp nebūtu jābūt problēmām. lasi un taisi.
par bailēm- nu es savās domās jau kādu mēnesi fantazēju, ka nu būs un tā. neliels patīkams satraukums bija, bet es jutu, kas viss būs kārtībā. un vismaz pagaidām tā arī ir, un ceru ka būs :)

Diezgan ātri, apmēram pēc mēneša, jo bija tādi apstākļi. Tagad domāju, ka būtu bijis labāk, ja tas randiņu periods būtu bijis garāks.

Pēc 2mēnešu pazīšanās pārvācos pavisam pie puiša, līdz tam gandrīz katru nakti paliku pie viņa, neredzējām jēgu man dzīvokli vairs īrēt. Sākumā bija šaubas un bailes - kā nu būs utt., bet ir forši. Nenožēloju.

Domāju, ka te "pie vainas" ir vecums. Jo gados vecākas paliekam, jo vairāk apdomājam katru savu soli. Izvērtējam visus +- un tikai tad daram, jo, nu goda vārds, pirms tam nekad nebiju tā bremzējusi lēmuma pieņemšanu par kopā dzīvošanu. Bācc, meitenes! :D

rossi- varbūt tomēr nav īstais ar ko dzīvot kopā. kad man draugs uzdeva šo jautājumu- tad es uzreiz atbildēju jā. viņš pat man vēl lika padomāt, un pēc tam tāpat piekritu. vnk es jau pie sevis jau biju domājusi par šādu soli, un es nejutos kā no gaisa nokritusi. faktiski biju gatava pirms man to piedāvāja

Ar pirmo draugu bijām pubīši tā arī kopā nedživojām, vai nu viņš pie manis vai es pie viņa palikām un tā... Ar otro arī kopā gluži nedživojām, bet es bieži paliku pie viņa... Ar pēdējo sākām laikam pēc pāris mēnešiem.... :)

Ievaacos pie sava viiriesha peec 2 nedeelju iepaziishanaas.. :) Nenozheeloju.

Tagad dzīvoju viena, neplānoju kopdzīvi, bet iepriekšējās attiec.kopdzīve tika uzsākta pēc 8 mēnešiem, bet agrā jaunībā pēc 2 nedēļām.

Pēc gandrīz 2 gadiem, ātrāk nevarējām, jo dzīvojām katrs savā pilsētā. Vispār nesaskatu tur neko tādu, no kā būtu jābaidās, man bija pagājis pietikami ilgs laiks, lai es skaidri zinātu pie kāda cilvēka ievācos, tāpēc nekam jaunam nenācās pielāgoties

Aizmirsu piebilst, ak nebaidījos, uzreiz arī sākām vīt ģimenes ligzdiņu, jo ļoti ātri aptuveni arī pēc tiem 2 mēnešiem izdomājāmm ka vēlamies mazo un tad kad to nolēmām , arī izdomājām, dzīvot kopā ;)

vispār esmu diezgan līdzīgā situācijā,kā autore..ja visu laiku dzīvojām kopā, bet ne tikai 2 kopā, un nu sāksim dzīvot kopā - tikai 2, un man ir bail.puisis tik saka,ka viss būs labāk un būs okej, bet man ir bail. jo pagaidām esam saļubījušies līdz besamaņai un negribas,ka ikdienas nieki, kašķi un tādas lietas, pa lēnam sāk nonāvēt lielo lovi...
man tādas domas prātā...tad nu biežāk arī aizdomājos par to un biežāk sagruzos...

Ievācāmies kopā pēc 9 mēnešu randiņošanās. Nebija bail, bet biju dikti satraukusies gan. Man patīk dzīvot kopā ar savu mīļoto. Protams, gadās pa kādam ikdienas kašķītim, bet kopumā sadzīvojam ļoti labi :)

Es laikam tā arī nesaņemšos šim solim :D Baidos pazaudēt randiņu atmosfēru :)

mēs uzsākām kopdzīvi praktiski jau pēc pirmā randiņa (pirms tam bijam nedaudz iepazinuši vien otru darba vietā).Tas notika pakāpeniski-arvien biezakas kopa paliksanas, lena mantu parvesana, kaut kaa netika par to runats, apspriests ipasi, tas notika pats no sevis :)