Labdien!
Sākšu ar nelielu ievadu...
Man pēc pāris gadiem 30. Laimīga ģimene- mīlošs vīrs, lielisks bērniņš. Veselība o.k. Labi draugi, saprotoša ģimene. Nodrošināta dzīve – labiekārtots dzīvoklis, automašīna u.c. nepieciešamais. Augstākā izglītība – profesionālais bakalaurs. Vairāk kā divu gadu pieredze konkrētajā jomā.
Šobrīd gan darbs nav par tēmu (sākumā patika, tagad rutīna), minimālā alga, nav īstu izaugsmes iespēju. Manā nozarē darba iespēju šobrīd nav, jo nav tik lielu uzņēmumu, nedzīvoju galvaspilsētā.
Viss it kā ir kā nākas, bet pašai galvā liels bardaks. Saprotu, ka man nav par ko žēloties, bet nezinu ko gribu. Esmu jau izaugusi no jauniešu vecuma, kad liekās – visa dzīve vēl priekšā. Nu jau vajadzētu zināt kurp virzos un ko vēlos, bet man galvā bardaks. Gribētu veltīt vairāk laika sev, bet atduros pret to, ka nezinu ko vēlos darīt. Šobrīd rodas sajūta, ka dzīve ir kā upe un es tikai plūstu pa straumi. Bet man bail, ka vienā brīdī attapšos, ka man nepatīk KUR esmu nokļuvusi, bet nebūs neviena ko vainot kā tikai SEVI, jo neko neesmu darījusi lai nokļūtu TUR kur vēlos.
Kā lai savācas? Kā lai saprot ko vēlos ES... nevis kā vajadzētu, vai kā vēlas kāds cits.
Nu tā kaut kā. Šādi laikapstākļi mudina mani uz aizdomāšanos.
2
