Lasot tēmas, es sāku domāt, cik jūs bieži esat raudājušas vīrieša klātbūtnē? un cik tas ir labi vai slikti jūsuprāt. vai arī psihošanas par tādām lietām, par kurām var aprunāties , nevis jābimbā un jāķērc, jāsit mantas.
es esmu raudājusi sava vīrieša klātbūtnē 2 reizes. tiesa gan, mēs tad tā kā nedaudz sastrīdējāmies un viņa izteicini bija tādi, kas mani vnk sāpināja. tas nebija nekas ļauns, bet sāpēja. bet peč tam bija patīkami, kad mani mierināja. bet es esmu šausmās, cik daudzas meitenes vēlamo cenšas panākt ar raudāšanu un psihošanu.
ja džeks aiziet ar draugiem vienu vakaru pasēdēt-telefonā jāraud.
ja neizdara pa prātam-jābļauj.
un visu laiku par katru ne tā pateiktu vārdu-atkal jāpinkšķ. vai tiešām tās, kuras to dara, domājat, ka tiek panākts kkas?
tā ir kāda iežēlināšanas taktika vai kā?man tā šķiet, ka pie asarām ar laiku pierod. es nezinu, vnk man uzdzina dusmas, ka man viena draudzene šitā darās pret savu draugu (nu jau īstenībā bijušo), un tgd pati raud, ka visam beigas. nu es par to vnk ar viņu nerunāju, jo manas domas par to ir savādās, bet negribu sastrīdēties
8272
