Par svarīgām lietām.

Būt laimīgai - tik vienkārši.

Mana izpratne par dzives misiju - macities no savam kludam, gut pieredzi,bet galvenais ir but laimigai un izbaudit visu, kas seit uz zemes notiek.

spotlight, tas izklausās egoistiski būt laimīgai, vai tiešām arī kādu nepadarīt laimīgu, tikai sevi? Es tā skaļi domāju :)

Jā, es arī nenodalu sevi kā izteiktu ģimenes cilvēku- sievu, māti, vai baigo karjieristi, vienkārši gribās dzīvē atrast to līdzsvaru, kad viss ir harmonijā, apkārt ir labi civēki, un es, kā arī apkārtējie ir laimīgi.

Jā, izlasot diskusijas jautājumu, pirmais, kas ienāca prātā - būt laimīgai. Un noteikti palīdzēt arī saviem tuvajiem būt laimīgiem.

DIO - nu skatoties, kas kura ir tā lielā laimes sajūta. Mana sevī iekšā to visu jau iekļauj, sīkumos neizplūdīšu :)

Pēc sava rakstura, ietiplstu tajā kategorijā "Man nekad nav gana", līdz ar to būt laimīgai domāju ir nopietni jāmācās saprast, kas ir laime. Manā skatījumā laime ir, kad esi vesels, paēdis un apģērbts.
Dzīves misija man būtu dot dzīvību bērniem, uzaudzināt labu cilvēku sabiedrībai, palīdzēt radīt ko tādu (tas, lai pie manis), kas būtu dāvinājums sabiedrībai... tas laikam ir tāds posms dzīvē, kad saproti, kad nevar domāt tikai par sevi.

DIO-katram vardi - but laimigam ietver savu, te neviena neizplust vienkarsi ka to doma - vienai tas ir radit bernus, citai kas cits un nav sakara tur ar egoismu.

_paris, šī diskusija ir radīta lai izplūstu, taču ja par būt laimīga, tad tas ir vērsts tieši uz sevi, un tam ir vistiešākais sakars ar egoismu ;) Bet mēs šeit esam , lai diskutētu, tā kā droši dalies savā izpratnē par laimi :)

Bet visi taču ir egoisti, un pirmām kārtām domā par sevi (lūdzu neuztvert to kā galējību!!!).

Nezinu tādus cilvēkus, kas visu savu labsajūtu atdotu un pakārtotu citiem, vienalga kā pašam galvenais, lai tikai apkārt visiem labi.

Turklāt, manuprāt, ļoti patiess ir teiciens- kāds tu pats esi tādi arī ir cilvēki apkārt.
Es dzīvoju pēc principa, ja pati esmu laimīga tad man ar;i apkārt ir tādi cilvēki.

Nē, kaut gan padomāju, un ir tādi cilvēki, kas visu sevi ziedo citiem, bet es uzskatu, ka tie ir dzīves mocekļi, kuri no tā gūst kaut kādu apmierinākumu un piepildījumu, bet arī viņi to dara sevis dēļ, lai cik tas jocīgi arī neizklausītos.

Varbūt slikti, bet man nav tādas misijas.. es ļaujos dzīvei un tās plūdumam... par būt laimīga... Nu vienmēr jau var būt labāk... un varu teikt, ka pašlaik esmu laimīga, bet zinu ka vienmēr varu būt vēl laimīgāka :D

Mana misija ir attīstīt un pilnveidot sevi, dzīvot dzīvi tā, lai būtu laimīga un harmonijā ar sevi, bet tam visam nav nozīmes, ja es to nenododu tālāk. Šobrīd ļoti gribu bērniņu un zinu, ka ar vienu būs par maz, mātes instinkts jau spiežās ārā pa visām malām, gribās tādu mazu mīļumiņu paņemt rokās un samīļot. Šāds process man liekas dabisks un pašsaprotams, jo ir forši, ka pēc manis paliks mani bērni, kas turpinās dzimtu.

veselīgam egoismam ir jābūt, pat pbligāti, pēc manām domām. Mans personīgais viedoklis ir dzīvē ir jāņem tik daudz, cik vari dot, pretējā gadījumā, ņemot vairāk kā vari dot, parādās šis neveselīgais egoisms.

Kādreiz domāju, ka dzīvē svarīgākais ir karjera, bet jau kādus 2 gadus skaidri apzinos, ka karjera av mana dzīves svarīgākā daļa. Tagad tā ir ģimene - laimīgs vīrs blakus un brīnisķīgi bērni. Domāju, ka varētu dzīvot mājās (bet tad mājās, nevis dzīvoklī), gādājot par to, rušinoies pa dārzu, audzinot bērnus, gaidot vīru mājās no darba, brīvo laiku veltot sev - lasot, braukājot ar velosipēdu, fotografējot., vienu vārdu sakot - darot kaut ko sirdij tīkamu.

iegūt mieru sirdī

Man ļoti nepatīk vārds misija. Pārāk skaļš un nopietns. Ja cilvēks ziedojas citiem, visu savu algu atdod trūcīgajiem, baro tos, apkopj slimos, Āfrikas valstīs palīdz ierīkot dzeramā ūdens vietas utt., tad jā-var teikt, ka cilvēkam ir misija. Bet visādi citādi-sevis izglītošanu, bērnu radīšanu utt. es nesauktu par misiju, drīzāk sevis pilnveidošanu, attīstīšanu utt. Man misija nav, bet dzīvi gribās dzīvot tā, lai nav lieki jāstreso un tā, lai viss ir harmoniski. Un jā-nekautrējos atzīt, ka esmu egoiste, lielākoties domāju tikai par sevi. :)

Kaut esmu precējusies, par savu misiju nebūt neuzskatu daudzus bērnus u.tml. Tā kā strādāju darbu, kur varu radīt ko jaunu, tad uzskatu to par savas dzīves jēgu. Jūtos labi, ja kāds no mana veikuma izglītojas, ko pārdomā vai gūst ierosmi kaut kam. Ir labi pēc sevis atstāt ne tikai bērnus, bet kaut ko paliekošu no paaudzes paaudzē - kādu izglītojošu grāmatu, zinātnisku rakstu utt. Tā ir mana izpratne par dzīves jēgu un misiju:)

Ja tic tadam lietam ka vairakas dzives, ka dvesele ir muziga, tikai kermenis mainas, tad misija noteikti ir macities, macities, macities - lai nakamaja dzive nepielautu vairs tas pasas kludas. Bet kurs gan zina ka ir ptiesiba uz sis pasaules vai pec mums paliek tikai musu berni, vai tomer dzivojam atkal? Man patik ta teorija,lai gan gruti tai noticet, tomer vairak vai mazak dzivoju ar tadu domu un biezi var pat just, kas ir tas punkts, kas jalabo, tas kluda, kas "velkas lidzi."

es nekad par neko tādu neesmu domājusi un arī netaisos iedziļināties. manuprāt - būt laimīgai, būt kopā ar mīļajiem, būt veselai - ir katra normāla cilvēka vēlmes, tas nav nekas tāāds ar ko varētu atšķirties no pārējiem. par kaut kādu misiju es uzskatu apmēram to, ka cilvēks kļūst par mācītaju un ziedojas baznīcai.

man galvenais, lai man nekad nepaliktu garlaicīgi no tā, kā es dzīvoju.