Nu jā,manu atbildi jau daļa zin un tā noteikti ir nē.Un tāda pati atbilde būtu arī manam draugam.
Kāpēc nē?Pirmkārt negribu sevi fiziski mocīt,guļot slimnīcā stāvu virsu dzemdību nodaļas ļoti labi dzirdēju kādās sāpēs kliedz tās sievietes.Kamēr māsiņas no rīta nepateica,ka piedzimis bērns domāju,ka kāds mežonīgās sāpēs mirst un neviens viņam nepalīdz aiziet nesāpīgāk.Nē,paldies.Mīlu sevi pārāk stipri,lai sev to nodarītu.Pietiks man ar manu 6 gadus jauno pusmāsu un tēva 3 adoptētajiem bērniem,kurus reizi pāris mēnešos satikt,lai pateiktu tiem čau.
Otrkārt,es esmu ļoti prasīga pret visiem,kas man atrodas blakus.Draugam ir jābūt tādam un ne citādam,ja ņemu suni,tad konkrētas šķirnes un audzinu to tā,lai tas būtu ideāls man.Diemžēl bērns var arī neizrādīties talantīgs,gudrs,centīgs,nemīlēt tādu mūziku kāda patīk man,galu galā par spīti tam,ka viņa māte būtu vetārste,viņš varētu neizaugt arī par dzīvniekmīli un nevēlēties sastādīt man kompāniju izstādot suņus,nedod dies vēl izaugtu par dzīvnieku nīdēju un pagalmā bakstītu tiem laukā acis.Viena atkāpe no šī punkta un es bērnu uzskatītu par neizdevušos "brāķi" un nebūtu laimīga,ka man ir tāds kādu es negribēju,ka anv sanācis tas,ko es gaidīju.Un,ja es justos nepamierināta ar to bērnu,viņš justos visnotaļ nelaimīgs,ka viņa māte viņu tā ne visai mīl un ne visai vēlas sev blakus.Slikti vai albi,pareizi vai nepareizi,bet man ir gluži vienalga.Apzinos,ka 40 gados pārnākot no darba man pretī skries tikai kādi 5 dažādu izmēru suņi un kaut kur no mājas otra gala atskanēs drauga "čau!",bet tā arī ir dzīve,kuru vēlos un bērniem tajā vietas vienkārši nav,mana rakstura dēļ,kurš nav no tiem vieglākajiem.
Un tām,kas cepās par mazajiem cilvēciņiem.Šeit ir "cilvēciņš" 7. grūtniecības nedēļā
Un šādi izskatās tie abortētie "cilvēciņi" laikā no 8-12 nedēļai.
http://s4.hubimg.com/u/902739_f496.jpg
566
