Klases biedri

Censties pēc iespējas vairāk iet un draudzēties ar klasesbiedriem vai tomēr nav vērts pūlēties?

Man nekad nav bijuši normāli draugi skolā. Par lielāko daļu kl.biedru ir pilnīgi vienalga, jo visi pret mani izturējās briesmīgi.

Es saku, ka nav vērts :D

Kāpēc izturējās briesmīgi? Apsmēja utt.?

man vidusskola ari neibija no draudzigakajam,lai gan rikojam daudzus klases pasakumus,bet tomer bijam daudzi viens otram sveshi.

Pamatskolā jā. Pēc tam visi iedomājās, ka es esmu baigā vīzdegune un runāja aiz muguras. Nu tā kā mean girls :D

Draudzējos pārsvarā ar puišiem skolas gados, mums bija tikai 5 meitenes klasē, gadījās arī ar 2 no viņām kaut kur kopā sēdēt. Bet vēl joprojām ar tiem bijušās klases puišiem 5dienās taisam ballītes un labas attiecības saglabājušās, ar meitenēm gan vairs nekontaktējos.

Ir vērts. Vienkārši iepazīt, dot iespēju viņiem un sev, vienmēr var būt lieliski atklājumi, nepamēģināsi - neuzzināsi. Nav ko celt snīpi gaisā, un, teiksim, neaiziet uz kādu ārpusskolas pasākumu. Man skola nekad nav bijušas tikai mācības, bet prasme būt kolektīvā, kontaktēties, saprasties, bezmaz tā - mācīties veidot mazus sabiedrības modelīšus... Tur tomēr tiek pavadīts lielākais laiks dienas, un neizskatās, ka Tu izklausītos apmierināta ar to - sēžu viena, tātad tas ir tas, par ko runāju. Nu, nekad nav tā, ka visi kaut kādi nekādi, a es vienīgā tāda foršā.

Es līdz pat vidusskolai skaitījos nūģe.
Ar savu centību, izpalīdzību, sabiedriskumu gluži vienkārši nespēju kompensēt to, ka tajā laikā dzīvojām ļoti trūcīgi. Man nebija stilīgu drēbju, kabatasnauda, ēdu līdzipaņemtās sviestmaizītes.

Un tad 10.klasē sāku strādāt, nomainīju skolu, un tad sāku mīlēt skolas dzīvi.
12.klase jau vispār bija viena liela jautrība. Tā kārtīgi turējāmies kopā 5 cilvēku bariņš, bet labas attiecības bija ar visiem klasesbiedriem. Jāpiemin gan, ka mācījos vakarskolā, tur jau man liekas, ka vispār cilvēki daudz pieaugušāki domāšanā, nav vairs ne tās lekšanās, ne kāda apsmiešanas, ja mazums kāds mazāk patīk, vienkārši nekontaktējas un viss, nevis ignorē, pazemo, apsmej, kā tas mēdz būt parastās vidusskolās.

Tagad, pēc skolas beigšanas, turpinu draudzēties ar 4 cilvēkiem, ar pārējiem šad tad sociālajos tīklos parunājos, tas arī viss.

Nevaru teikt neko sliktu par saviem klasesbiedriem, kur nu vēl par skolu un tās pozitīvo atmosfēru, taču... tagad man ar 99% ar viņiem nav nekā kopēja, kaut gan pārsvarā studējam vienu un to pašu jomu. Ir viena draudzene un viena laba paziņa no skolas laikiem palikusi, tas arī viss. Dzīvē pieturos pie moto - just move on. :)

ssantina, ieteiktu īpaši neiespringt. Izturies draudzīgi, bet, ja neviens tā īpaši nepiesaista, nemēģini mākslīgi nodibināt kontaktu, lai tikai tāds būtu.

Turklāt stipri piedod krāsu skolas laikam iesaistīšanās kādos skolas pulciņos utml. - korī, pašpārvaldē utml. Vienkārši ļauj sevi pamanīt, tā brīvi, ja protams, Tevi tas interesē, izskatās, ka šobrīd Tu vienkārši vēro un gaidi klātnākam.

Es arī saku, ka nav vērts. Skolā tu mācies, nevis čupojies, īpaši vidusskolā, kurā tikai 3 gadi jāpavada kopumā. Ja tevi pat neinteresē īpaši draudzēties ar klasesbiedriem, tad kādēļ vispār par to domā? Tikai tādēļ, lai nebūtu jājūtas vientuļi? Mācies sadzīvot ar sevi un pati sevi izklaidēt.

Vidusskolas gados man bija viena (uz to brīdi) ļoti laba draudzene, kura bija arī mana klasesbiedrene, ar kuru gandrīz visu arī darījām kopā gan skolā, gan ārpus tās. Ar pārējiem attiecības pārsvarā bija neitrālas, lai arī gandrīz visi cilvēki labi un forši. Draudzība ar to meiteni sāka šķobīties 12. klases 2. semestrī, tad ļoti pat labprāt sēdēju viena vai pie kāda piesēdos, citreiz parunāju ar kādu, bet kopumā īpaši necentos veidot kādu saikni ar klases kolektīvu. Nesaprotu, kam tas ir vajadzīgs, ja pašai nav vēlme - ja var atrast citas nodarbes, ko darīt starpbrīžos, ja apmierina retās sarunas, ja ir citi draugi ārpus klases utt. Tāpēc kādu brīdi kaitināja, tad uzjautrināja visi tie izteikumi, ka klase ir kaut kas vienojošs, ka ir jāpiedalās visos pasākumos, ka vidusskola ir tikai viena un pēc tam ilgošos pēc tās, pēc klases - manā gadījumā nekā tāda nav.

Man klasē bija daudz nepatīkamu cilvēku.Es vienmēr biju patstāvējusi pati par sevi,nekādam klases populārāko cilvēku pulkam neesmu pievienojusies,viņi man vienmēr bijuši vienaldzīgi un uzskatu,ka tas ir stulbi pakļauties bara instingtam,kas bija ļoti populārs manā klasē. Meitenes vispār bija... viņas it kā draudzējās,bet kad kāda nebija klāt aiz muguras tā aprunāja,no malas izskatījās un izklausījās nu galīgi tizli. Es vairāk kontaktējos ar puišiem,lai gan daudziem patika tās krutās bara meitenes,ar viņiem ļoti minimāli nācās kontaktēties,tikai ja kaut ko pajautāt sakarā ar mācībām,bet tā bija arī normāli puiši,kuri īsti nepievērsa uzmanību tām klases krutākajām,bet tāpat es vienmēr skolas laikā biju pati par sevi,uzskatīju šos cilvēkus tikai par saviem klases biedriem,ārpus skolas man bija un ir vēl ļoti labi un uzticami draugi,ar to man arī pietiek :)

Man gan pamatskolā bija viena tāda ļoti laba draudzene, gan vidusskolās. Tās bija dažādas meitenes dažādās skolās, bet 90% laika pavadīju tieši ar to vienu.
Īpaši vidusskolā, ja viņas nebija skolā, vairāk kontaktējos ar vēl kādiem pāris klasesbiedriem, nu tā, laika pakavēšanai. :) Vidusskolā gan man bija kurss, kas sadalīts trijās grupās un es biju grupā, kuru necietu visvairāk no visām, bet nu kādi 3 grupas biedri vienalga bija forši cilvēki ar kuriem varēju papļāpāt. Garajos starpbrīžos pievienojos citai grupai, kurā par labiem draugiem uzskatīju teju visus.
Ar pamatskolas klasesbiedriem vispār nekādas attiecības nesaglabāju, neinteresē tie cilvēki, nav nekā kopīga. Ar vidusskolas - uzturos vidē, kur visi viens otru pazīst, tādēļ sanāk bieži kontaktēties. Kā arī - Rīga ir ļoti maziņa un tas vēl vairāk to pastiprina. Baigie draugi neesam, jo es īsti neprotu uzturēt attiecības, ņemot vērā to, ka aptuveni puse kursa šobrīd mācās vienā augstskolā un viņiem ir lieliskas attiecības, bet man ne vienmēr gribās tam visam spraukties pa vidu, jo es mācos citur. Tie, kas nemācās tajā augstskolā gan ir kaut kur pazuduši.

Censties pēc iespējas vairāk iet un draudzēties ar klasesbiedriem vai tomēr nav vērts pūlēties?

Manas domas - nē, nav vērts. Vismaz man nebija vērts. Es ieguvu superīgas draudzenes sākot studijas. Ar viņām draudzība izveidojās pati no sevis, jo bija kopīgas lietas, viņas izrādījās interesanti cilvēki utt, nevis tāpēc, ka vajadzētu ar kādu speciāli draudzēties. Ja tā draudzība ar klasesbiedriem neveidojas tā dabiski, ka lūk, gribas ar viņiem draudzēties, jo kopīgas intereses, tad nav vērts pa varēm spiest sevi ar viņiem lielo draudzību taisīt. Man vidusskolā it kā bija draudzenes. Bijām tāds bariņš, bet pajukām uzreiz pēc vidusskolas un no visām viņām man tikai ar vienu joprojām ir cieša draudzība. Acīmredzot, ar pārējām mums bija draudzība tikai konkrētajam brīdim(jo vajadzēja ar kādu kopā sēdēt, ar kādu kopā grupās darboties un pēc skolas laiku pavadīt) - nekas paliekošs. Ar pārējo klasi baigi draudzību nebīdīju, jo man ar tiem cilvēkiem nebija pilnīgi nekā kopīga. Protams, nācās kontaktēties ar viņiem, jo ikdiena spieda, bet baigo draudzību nebīdīju. Neredzēju vajadzību, nebija man arī intereses un arī pēc skolas beigām kontaktus neuzturu.

Es nekad neesmu bijusi baigi draudzīgā, pati neesmu meklējusi nekādu kontaktu NE AR VIENU. Bet man tā nav bijis, ka esmu jutusies baigi atstumtā. Sēdēju,protams, viena, nebija man sirdsdraudzeņu klasē, vienmēr esmu jutusies pašpietiekama un nav bijusi vajadzība pēc tukšuma aizpildīšanas ar otru cilvēku. Tāpat arī darbā - ne ar vienu īpašo draudzību neuzturu, ir tikai formālas darba attiecības. Ar to man pietiek.
Neteikšu,ka man nav draugu - man ir 2 lieliskas draudzenes no bērnības laikiem, bet ar to man pietiek. Joprojām visas tiekamies un uzturam ciešus kontaktus.
Mans skatījums uz draugiem/paziņām/klasesbiedriem un visiem citiem cilvēkiem - ja nejūti, ka tiešām kāds ir "tavs cilvēks"nelaid viņu sev klāt. Uzturies sev vēlamu cilvēku sabiedrībā, mācies no viņiem. Ir teiciens - katrs cilvēks, kas ienāk tavā dzīvē, atstāj pēdas. Jo vairāk šķirosi, kādus cilvēkus vēlies redzēt "savā pasaulē", jo tev labāk. :)

Gan pamatskolā, gan vidusskolā bijām sadalījušies grupiņās, pa kādi pieci cilvēki katrā. Lielos vilcienos savstarpēja komunikācija pastāvēja tikai savas grupas ietvaros. :D Par citu grupiņu sastāvu jau, protams, vairākus gadus mācoties vienā klasē, bijām + - informēti - kā kurš mācās, kādas intereses u.t.t., bet, tā teikt, bizes viens otram nepinām un savas mīlas likstas nestāstījām. Tādas lietas tikai ar saviem čomiem, savā grupā. Neviens nebija atstumtais, bija krutākās un mazāk krutās grupiņas, bija arī gudrākie un ne tik gudrie, bet tajā grupu sistēmā vismaz katram bija savi domubiedri - tāpēc jau arī sadalījās tā, ne kā citādi. Katrs ar tiem, ar kuriem kopīgas intereses un tā.
Īpaši izteikti tas bija pamatskolā, vidusskolā mainījās skolēnu sastāvs, grupiņas papludinājās, izveidojās jaunas draudzības un pazīšanās. Tad it kā draudzīgi komunicējām ar visiem, un tomēr grupu robežas vēl šur tur pavīdēja, lai gan blāvas, bet tomēr novilktas.

tādi cilvēki, kā Tu apraksti, ir paši par sevi, tie arī reāli "tiek uz augšu".

Jo viņi vienmēr mazāk vai vairāk bijuši paši par sevi, un cīnīties tālāk liekas pašsaprotami, bet tie "baru" cilvēki, pabeiguši vidusskolas, meklējot augstskolas...nu visādi kadri gadījušies.

tagad, galvā apdomājot kāds kas bija no maniem klases biedriem, un kas ko dara tagad un ir- apstiprinās augstākminētais (vismaz par manu absolvēšanas gadu).

tā kā-Tev ir paveicies ;)

Es tagad aizdomājos par to kontaktu tagad. Godīgi sakot, man tas tikai un vienīgi noder, lai arī netiekamies gadiem, nesaucamies - DRAUGI, bet es zinu, ka vienmēr varu uzzvanīt par ko sev interesējošu... klasesbiedri ir aizgājuši pa ļoti dažādiem ceļiem, jomām.

Teiksim, viens man tikko vasarā iedeva savu auto uz vairākām dienām, kad biju Latvijā. Mēs nebijām runājuši gadus 7. Tik vienkārši. Es tikai uzzvanīju, jo viņš strādā auto jomā, viņš saka - eu, bet ņem tak manējo! Tā bija super sajūta.

Viens ir policists, viens ir webdizaineris, kāds jurists, kāda māksliniece ar lieliskiem kontaktiem attiecīgajā vidē, kāds dzīvo ārzemēs un man ir garantētas naktsmājas, pie kāda es eju uz banku kārtot lietas, kāda strādā VIDā utjpr.
Nezinu, kontakts, interesēšanās par cilvēkiem, nekad neko sliktu nav nesusi, manuprāt.

Viens paziņa izveidoja atpūtas parku un salika amatos uzticamus, pārbaudītus cilvēkus no skolas laikiem. Viņš sacīja, ka tagad, kad viņam ir nauda, nevarētu uzticēties kādam no malas.

Nu, tie tikai piemēri, opozīcija nedaudz. :)