Atceros vienu smieklīgu kuriozu, kur es uzvedos kā īstākā tizlene:D Tagad kauns par sevi paliek. Tā nebija mana pirmā mīlestība, bet pirmās attiecības gan. Man tas džeks it kā patika it kā nē, it kā vajadzēja džeku pie sāniem, jo kā es jau 16 gados varu būt bez džeka pie sāniem, tas taču nav normali(jox):D
Vienā vakarā mēs pastaigājāmies pa nomaļām vietiņām un tā staigajot satikām vienu džeku, kurš man jau sen likās simpātisks. Tad pastaigājāmies trijatā, atceros, ka es uzreiz saku baigi jokoties, tipa izrādīties, pievērst lielaku uzmanību tam otrajam džekam nekā manam nopietnajam. Tā mēs staigajam, staigājam un es pēkšņi paziņoju, ka mēs varētu to manu nopietno džeku pavadīt uz mājām un tad tas, kurš piebiedrojās pavadītu mani uz mājām. Protams manas nopietnas attiecibas nepiekrita, bet es šo burtiski piespiežu iet mājās. Šis tāds domīgs aiziet, bet es pati ar to otru turpinam pastaigāties, atsēdējām manā dārza terasē līdz 6 rītā, uz atvadām sabucojāmies. Otrā dienā es jau kopā ar to otro, bet tam pirmajam saku, ka mēs esam tik dažādi cilvēki, mums nav pa ceļam utt.:D
Tik tizli! Bet tā jau ir, ka taja vecumā vēl nedomā nopietni, nav noturības, iepatīkas viens, tad otrs. Ta ka piedodams. Tas džeks, kuru tā, pavadot uz mājām, atšuvu vēl tagad mani nesveicina, kad satieku savā dzimtajā pilsētā uz ielas...
47
