Pirmās mīlestības

Smieklīgi, bet man īsti pirmā laikam arī bija kādos 15, 16 gados. Laikam vēlāk kā citām te. Nedzīvojām vienā pilsētā, bet kad es aizbraucu ciemos, jo man omīte dzīvoja tur, tas bija liels notikums.Un arī visie tie mulsinošie jautājumi - drīkstu noskūpstīt, ehh..tie bija skaisti laiki.. Smieklīgi jau atcerēties :)

ap 14 gadiem es biju samīlējusies puisī, kurš mani tikai ķircināja. tagad atceroties, kā es viņam speciāli gāju garām, cik bieži vien iespējams, jo dzīvojām vienā mājā, un kā viņš tjipa pievērsa man uzmanību, jo viņam tas bija joks, man vnk nāk smiekli, pat kauns :D bet nu man viņš ilgi bija sirsniņā.

Gandrīz 15 .. joprojām uzskatu, ka vienas no patiesākajām un sirsnīgākajām attiecībām manā mūžā, kaut ilga nieka četrus mēnešus .. tikai pieaugot sapratu, cik šīs jaukās attiecības daudz iemācīja man par to, kā mīlēt. Atmiņas par šo laiku palīdzēja man sakārtot dzīves vērtības pa pareizajiem plauktiņiem .. Joprojām atceros šo nu jau sievieti, sievu un māmiņu tikai ar siltumu sirdī un vēlot viņai to labāko .. Atmiņas par to laiku un konkrēto cilvēku no manas sirds izzudīs tikai dienā, kad tā beigs pukstēt ..

pirmā mīlestība man bija kaut kas tiiiik skaists, ko atcerēšos visu mūžu. pirmais skūpsts, pirmā reize, negulētās naktis :)
dažreiz joprojām uznāk nostaļģija pēc šī visa. manuprāt man nepietrūkst pats cilvēks, bet gan tās sajūtas, kuras viņš man sniedza! :)
es gribu vēl kādu reizi mīlēt kā pirmajā reizē

Mana pirmā mīlestība bija pavisam agra. Kaimiņu puika. Pirmā, otrā klase. Atceros, kā pie viņa tusējām. Aizlīdām aiz divstāvu gultas un tad nāca mūža piedāvājums - davai, pabučojamies.. :D

Pirmajā reizē piekritu, bet tur jau uzreiz tika likta lietā mēle, un man likās, kas tā par laizīšanos un kas tur var būt patīkams.

Otrajā reizē jau tielējos - nē, davai, nē.. bet bučojāmies tāpat :D
Tagad būtu interesanti uzzināt cik daudz viņš no tā atceras, bet diemžēl kontaktus neuturam..

Nu mana pirmā lielā simpātija (par mīlestību to nevar nosaukt) man bija 13 gadu vecumā un šobrīd ar viņu esmu kopā. :)

Bet nekas interesants man nav bijis, kā arī dārziņā negāju un tad mana lielā mīla tur izpalika. :D

smieklīgi:D. Es kkādos 13.gados rakstīju vēstulītes savām simpātijām un metu pastkastītē:D,visādi muļķīgi uzvedos,smaidīju kā jukusi utt. Pirmo buču atceros, tā bija koridorā,tik slapja,neforša,likās nemūžam vairs neskūpstīšos :D

Lilii - cik jau ilgi esat kopa? Sanak, ka esi kopa ar savu pirmo milestibu? :)

Pati pati pirmā bija kādos 11 gados. Kā es to puiku mīlēju, līdz šim atceros viņu. Bet nu, mēs vēl nepratām būt pietiekami pieauguši, spļāvām viens otram sejā. Nezinu, vai patiku viņam.

Bet pirmais nopietnais - ak, katru dienu prasīja, vai var mani nobučot.. un es tikai "Nē, nē, nākamreiz", rociņu paņemot man tādas skudriņas skrēja, ka biju gatava jau turpat viņam atdoties vai ģibt, vai jebko... :D Tas bija tik ļoti sen, bet pēc ilga pārtraukuma atkal satikāmies un esam kopā. Atmiņas foršas :)

:D man pimā mīlestība bija laikam 8. klasē, un tad es viņu nabagu mocīju, un atceros, ka viņš kādu pus gadu dabūja no manis tik paastas bučas, jo es biju kko sadomājusies, ka skūpstīties nav forši :D
Man patīk atceēties to laiku, mums joprojām ir labas attiecības, kaut gan viņš bija tas kurš salauza man pirmo reizi sirdi- atceros kā raudāju un visādas scēnas rīkoju :D

Es ar savu pirmo mīlestību biju kopā 3 gadus, no 13 gadu vecuma.
Ar viņu man bija pirmā buča, pirmais skūpsts, pirmā reize un pirmā šķiršanās.
Mēs bijām 7 draugu kompānijā, ar viņu bijām gan čomi, gan labākie draugi, gan mīļotie.
Lai gan pagājuši 7 gadi, kopš neesmu viņu satikusi, es joprojām zinu, ka viņš ir tas cilvēks, kas ir radīts priekš manis. Neviens nekad manā sirdī neaizpildīs to tukšumu, kuru ir atstājis viņš.
Mums bija jāšķiras tikai un vienīgi dēļ lielā attāluma, man bija jāpārceļas uz LV, bet viņš iestājās koledžā ASV un lai nemocītu viens otru ar tikšanos 1x-2x gadā, bija jāpieņem šāds lēmums.

es arī atceros, tā saucamo pirmo puiku manā dzīvē..tas sākās jau no bērnudārziņa laikiem, mēs bijām viena vecumu, un tas bija - ja nemaldos 4 vai 5 gadu vecumā, es ļoti, ļoti iepatikos vienam puikam no manas grupiņas, viņš man katru dienu prasīja vai es precēšos ar viņu, viņš pat gāja spēlēties kopā ar mani ar lellēm.. pēc laiciņa viņš no māsas bija nočiepis gredzenu , un skraidīja man pakaļ un bildināja mani :D , so sweet :) bet es biju tik kautrīga,ka mēdzu slēpties no viņa :D ..bet tas nebeidzās vien ar bērnudārziņu..atceros,kad sākām skolā iet, vienā klasē, viņa simpātijas pret mani nebija pazudušas.. pirmās 4 klasītes es miglaini atceros.. bet kad sākām iet 5 klasītē, sākās atmiņu klades, anketu klades, viss ko viņš tajās rakstīja bija par mani.. atceros bija jautājums - kāds ir tavs sapnis? un viņš bija uzrakstījis, ka apprecēties ar mani.. Simpātijās - vienmēr visās kladītēs biju es. :) (pirms gadiem paars mēs ar draudzenēm pārskatījām tās klades :D ) tad sākās stundu laikā apmainīšanās ar zīmītēm , saucamās mīlestības zīmītes..starbrīžos viņš man dažreiz dāvināja košlenes, tādas maziņas, vēl iekšā bija tetovējums vai kkāds attēls,īsti piemirsusi esmu..gadijās arī pa čupačupsam, konfektei. savu naudiņu viņš iztērēja priekš manis.visa klase mūs tad par balodīšiem saukāja.. 6 klases beigās atceros,ka mēs visa klase palikām skolā par nakti..man bija tik bail, jo puiši mūs bija nobiedinājuši, un tad kad bija laiks iet gulēt vēl ārā sākas pērkons un zibens, man bija tik bail, bet Andris atceros ka aicināja mums abiem sabīdīt matračus kopā,lai man nav bailes gulēt..bet es stulbene atteicos, jo biju maziņa un kautrīga.:( vasarā mēdzām bieži iet ārā pastaigāties...nu tad jau sākās 7 klase..sākās vienam otra kaitināšana - vot draugiem.lv sarakstos ar tik smuku meiteni, un tad es speciāl pret meitenēm teicu,ka es sarakstos ar tik smuku puisi..bet kautkā pēc laiciņa viss tas pazuda..tad mums sākās pirmā cigaretes izmēgināšana kopā, pirmais sidriņš kopā, ko izlūdzāmies vecākajai māsai lainopērk..bija jau mums mazajiem visādas spēlītes skolā, un tad Andra draugs ierosināja mums abiem aprecēties skolā, tā nu mēs garderobē aprecējāmies :D protams buča bija uz vaiga, pirmā MŪSU buča, vēl šodien atceros,kā abi sarkani stāvējām,jo bijām maziņi un bija kauns:D tad nu mūsu draudzība kļuva vēl ciešāka, bieži sēdēju viņam klēpī skolā, starbrīžos. stundās sākām kopā sēdēm,ākstījāmies..skolotāji lamāja mūs, dažas pat sēdināja vienu no otra tālāk, katru savā klases galā.bet tad mēs paslepus skatījāmies viens uz otra un smaidijām... bet kad gadījās ilgāk parunāt ar jauniņo klasesbiedru, tad Andris bija tik dusmīgs,nerunāja ar mani..un vakarā draugiem.lv pārmeta,ka man patīkot cits.. tad atceros ,kad man bija telefons, ko māsa atdeva..nopirku jaunu numuriņu, Andrim jau ilgāk bija telefons nekā man, un viņš kad prasīja manu nr. viņš mani saglabājā kā - sieviņa.. es biju tik apmulsusi, bet es viņu gan nesaglabāju,kā vīriņš, bet pēc kautkāda pusgada tomēr saglabāju - wīriņš :* 8 klasē sākām staigāt uz diskotēkām , kopā ar klases biedriem, dzīvojām mazā pilsētiņā un drīkstēja mums apmeklēt..atceros,ka nebijām jau svēti...un savos 15 gados jau iedzērām pa sirdam vairaak..un tad atceros, Andris mani aizvilka aiz kultūras nama sienas, un tad mēs skūpstijāmies ar viņu kaut kādu stundu man liekās..vēl tagad atceros,ka viņš tā nu skūpstijās, kā neviens cits..tas bija tik dievīgi, tagad atceros,ka jutos,kā debesīs :)) 9 klasē mēs kkā atsvešinājāmies,jo pa vasaru viņš bija sev dabūjis meiteni,kaut arii atri vien pašķīrās ar viņu.. bet 9 klasē mēs kopā sēdējām arvien , kaut blakus sēdējām bet sarakstījāmies kladē, mēs viens otram tik un tā patikām, bet nesaprotu,kapēc mēs nekad nebijām kopā !?!?!? atceros,kā mēs vēstures stundas laikā gribējām sākt skūpstīties,lai tikai paskatītos ko skolotāja teiks :D , bet kautā nokautrējāmies...tā nu es pēc 9 klases aizgājām katrs savu ceļu..es aizbraucu mācīties uz rīgu, bet viņš palika vecajā skolā..pēc pusgada mēs bijām tikušies, viņš teica,ka manis ļoti ļoti pietrūkst klasē, teica, kops aizgaju no skolas klasē palicis tik kluss, skolotājai pat lamāt nebija ko :D jo es vnmr biju tā kura klasē visus uzjautrināja, rēca pa klasi, mētājās ar dzēžgumijas gabaliņiem :D mjā,atceroties to visu kas bija, man tā pietrūkst viņa..kaut tgd pēc visiem gadiem mums katram ir sava otrā pusīte..man pietrūkst tā laika :( gribētu pagriezt visu atpakaļ..un līdz pat šodienai būt kopā ar viņu..dažreiz mēs saskrienamies.. vajadzēs kādu reizīti papļāpāt ilgāk,atcerēties bērnību.. un es patiešām sāku aizdomāties - kapēc mēs nekad nebijām kopā,kā pāris !?!?!!?

Viens puisis kurš man dikti patika uzaicinaja uz randiņu, biju apslimusi, bet tas mani neapturēja, sadzēros zāles un lai izarstet iesnas "elpoju kumelīšu tēju", biju tā aizrauta ar izveseļošanos ka nejauši visu degunu iebāzu verdošā tejā...apdedzinaju pilnībā :D un tā es kā Rūdolfs aizgāju uz randiņu, bija tads kauns :D

Aaak vai! 7.klasē jau draugiem.lv. Man tas portāls parādījās, kad gāju universitātes 2. kursā.
Bet tas tā...

Par tēmu - te es arī laikam kārtīgi atšķiros - man nemaz nav tādu bērnudārza, pamatskolas, padsmitgadu pirmo mīlestību...

_paris - kopā esam gandrīz jau 5 gadus, bet kā jau teicu, tad tā bija drīzāk tā lielā simpātija, kas zemapziņā manā sirsniņā bija vienmēr, jo viņs par mani gandrīz 5 gadus vecāks, un tad jau uz tā'dam sīkajām nemaz neskatījās. :)

womankind - ja nav noslēpums, cik tad Tev gadu ir? :)

27

Ja man tagad ir 23, tad draugiem.lv parādījās, kad man bija 13 vai 14 gadu, tas nozīmē 10 gadus atpakaļ apmēram, jo es tur biju jau no gandrīz paša sākuma un tikai pēc kāda laika tas lielais bums parādījās.

dr.lv šogad jūlijā nosvinēja 8 gadu jubileju.

mana pirmā īstā mīlestība (kur puisis atbildēja manām jūtām) bija tikai 16 ! gados. :D bet tā manas iemīlēšanās bijušas 100tiem, kad bija 14 gadi tad tik skraidīju vienam džekam pakaļ, visas sišanas pa dupsi utt, likās oo, es viņam patīku utt. sasapņošanās. pa tv tajā laikā vēl dikti cītīgi skatījos meksikāņu seriālu , un tās mīlas ainas, pēc tām es riktīgi sapņoju, ka es ar viņu tur kko daru utt :D hha, mazā muļķīte. vienam puisim metu pasta kastītē zīmītes, ka noslēpumaina meitene grib ar viņu tikties. tāpat, bija puisis, kas man ļoti patika, bet viņš draudzējās ar manas klases krutāko meiteni, tad es to tā pārdzīvoju, ka ārpus skolas visiem stāstīju, ka es ar viņu tiekos un zilus brīnumus, tagad atceroties smiekli nāk :D