Gruuti but godigai!

man ļoti patīk, ka cilvēki ir tieši. es tiešām to novērtēju.
bet, manuprāt, tāds ļoti tieš drīkst būt tikai pret draugiem, tuviniekiem. man kaut ko pārmest, aizrādīt teju svešam cilvēkam neliekas pareizi.

man ir bijušas reizes, kad draudzne pasaka, ka mana frizūra ir galīgi garām, šitajā krekliņā izspiežas mīlas rokturīši, utt. un tieši tapēc es to meiteni saucu par patiešām labu draudzeni.

es vienmēr saku, ka labāk šādas lietas ir dzirdēt no draudznes nevis pēc tam no citiem, kas varbūt to nepateiks acīs, bet aprunās aiz muguras.

Man līdzīga problēma - parāk daudz un pārāk tieši visu runāju, kā arī saku, ko domāju. Un tieši pēdējā laika sāku saprast, ka tas man ļoti sāk traucēt un bojā attiecības ar citiem, it īpaši ar ģimenes locekļiem, labi, ka draugs mani pieņem tādu kāda esmu. Jūtu, ka kaut kas jāsāk sevī mainīt, lai gan tuvākie draugi no mani nenovēršas. Bet sajūta pastulba, jo ja runā aiz muguras, tad nav labi, pasaka acīs atkal nav labi.

Viss, esmu lielakais ienaidnieks, jo izteicu savu viedokli. Bet man zel ta berna! Es nevaru plaudet lidzi un teikt, jaa pusit, cik kruti, ka tu esi urla!!!

Saki paldies ka no tādiem tiki vaļā. Tiem abiem diviem tak nav pilna burtnīca. Kas tā par sabiedrību?

Dominika, iespējams, ka tādos gadījumos savs viedoklis ir jāizsaka "caur puķēm". Taisnības mīļi sabiedrībā nekad nav bijuši lielā cieņā! :)

sensimilia - +++
Isteniba varbut vnk neistie cilveki un ka mans draugs saka: vajag viniem spelet lidzi un viss.

Ar labiem draugiem nekad man nebija problemu ar godigumu un tieshumu un vini pienem mani tadu kada es esmu.

Bet paldies meitenes, es noteikti nemsu vera jusu viedoklus, jo nekad neiedomajos, ka mani vardi skan no malas.

Manuprāt, tiešums ir laba lieta, tikai ja tās nav par daudz un atkarībā kādā situācijā. Mans draugs arī ir tāds mazliet par tiešu, mēdz spļaut ārā visu ko domā un cik gan reizes esmu apvainojusies (un ne tikai vien es) uz viņu, jo tomēr es pati zinu savus trūkumus, man nevajag lai vēl kāds cilvēks man to bāztu acīs. Tas tā, par to kā es uz to reaģēju :D
Būt atklātam ir ļoti labi, tikai sava atklātība ir taktiskā veidā jāpasaka.

Dominika, bet vai esi padomājusi, ka ne visiem Tavi padomi ir nepieciešami? Viena lieta ir pateikt taisnību, bet pavisam cita jaukties ne savās darīšanās. Tas tomēr ir tikai Tavs viedoklis, un ne vienmēr cilvēks to spēj/grib pieņemt

Tiem abiem diviem tak nav pilna burtnīca. Kas tā par sabiedrību?

Sasmejos!
Nu nav tur pilni benini, vnk sanak kontaktet gribi vai negribi, jo dzivojam viena maja. Tapec es loti gribu parvakties! :D
Un es lepojos, ka pateicu sev, Dominika, tev sie cilveki ir jaizsvitro no savas dzives un ta ari izdariju.

Dominika, par to urlu - vienīgais, ko panāci - sieva vecajam pēc Tavs aiziešanas saklupa krāgā, viņš apvainojās. Šis savstarpēji tiek ironiski izcilāts vēl pec tam pie izdevības vairākas reizes. Bērns nabadziņš cietējs vēl lielākā mērā, jo nesaprot, kas tas ir labi vai slikti, ka esmu urla, es pie kaut ka vainīgs, vai?, - un kā man tagad justies?+Vecāki strīdas, turklāt par mani. To, ka nekad nevajag jaukties svešas ģimenes peripetijās, tas ir kā bankā, jo no tā ieguvējs nav neviens.

miss? - piekritu, man nav tiesibu jaukties citu cilveku dzive. Vispar, man tas ta sak ari izskatities, ka es parak daudz lienu tur kur nevajag. Bet ka jau teicu, gribu ka labak, bet nu cilvekiem jau drosi vien vienalga.
Pasauli neizmainisi, jaumainas pashai un jaklust savaldigakai viedoklu izteicejai.

Kā var dadomāties mācīt mazam bērnam tādus vārdus. Un vispār ka var ikdienā lietot -urla? Diez ko inteliģenti tie kaimiņi nav. Mazo žēl.

Dominika, tas, kas Tev liekas "labāk" iespējams nav konkrētajam cilvēkam nepieciešams :) Mēs, cilvēki brīžiem vienkārši esam pārāk egoistiski, tāpēc cenšamies visus pārtaisīt par sev derīgiem

Nu tad vienkārši labāk piedomā, varbūt kaut ko no tā, ko tu domā vai zini, vari arī neteikt. Labāk nerunāt dažreiz, un, pat ja tev ir pareizais viedoklis, labāk to noklusēt mīļā miera labad. Ja teiksi, ka tevi nepviens nepiespiedīs turēt musti ciet, tad nu paskaties, cik daudz problēmu tas rada. Ne visi ir spējīgi pieņemt to, ka kādam ir spēcīgs viedoklis, tāpēc tev arī viņi ir jāsaprot un jāsaudzē sevi, viņus un attiecības starp jums, nebliežot ārā savu viedokli. Neliek jau manīt domas, vienkārši var arī kādreiz nepateikt. Arī, ja esi kaut ko redzējusi vai zini, labāk vienkārši neteikt. Protams, ne jau visos gadījumos, bet nu klusēšana tiešām aiztaupa diezgan daudz problēmu un pārmetumu no apkārtējiem. Es runāju pēc savas pieredzes, jo arī visu mūžu esmu stāvējusi par savu viedokli un varējusi izteikt to bez kaunēšanās, bet tas sāka radīt problēmas. Man vēlaizvien ir viedoklis, bet es to labāk pietaupu tiem, kuriem tas interesē un ir svarīgi, nevis speru laukā visiem, lai kaut ko pierādītu.
:)

Man vēlaizvien ir viedoklis, bet es to labāk pietaupu tiem, kuriem tas interesē

+++

Es būtu priecīga,ja mana laba draudzene būtu tik tieša,kā Tu,kas pasaka visu godīgi, jo viņa no malas redz,kā ir labāk, bet mēs spogulī redzam to,ko gribam redzēt.

Par darbu, varbūt darbā nemēģini būt tik tieša, laid vairāk gar ''degunu'' apkārt notiekošo.

Man ļoti patīk tieši cilvēki. Pati arī tāda esmu un sagaidu to pašu no citiem. Riebjas liekuļošana, melošana un nespēja godīgi pateikt savu viedokli.
Tuvākie draugi pieņem mani tādu, kāda esmu un zinu, ka viņiem patīk mans tiešums, tāpēc jau saucu šos cilvēkus par saviem draugiem, ka pieņemam un patīkam viens otram tādi, kādi esam.
Esot ar nesen iepazītiem cilvēkiem, darbā, skolā vai tml, tad gan atceros teicienu "izmanto iespēju paklusēt" bet, ja man jautā, tad godīgi pasaku, kas nu man sakāms.

Ti var mainīt sakot ko labu. Negāciju jau tā pietiek. Ar labu var dqaudz vairāk panākt.

Savādi, bet šeit piekrītu Kubietei par 100%. Man jau neliekas, ka autore ar savu tiešumu cenšas mainīt pasauli uz labo pusi, kā pati izteicās. Teikt patiesu atbildi, ja prasa viedokli - forši, taču kur tā pasaules mainīšana uz labo pusi izpaužas situācijā ar resno draudzeni, kura neprasīja viedokli par savu izskatu? Tas viņai sniedza negatīvas emocijas, varbūt pat iedragāja pašapziņu, jo viņa taču pati sevi redz spogulī un tad vēl citi sāk nākt klāt un teikt to.

Autore it kā saka, ka viņai patiktu par sevi dzirdēt patiesību, bet vai tiešām būtu patīkami, ja jūs ar draudzeni runātu, piemēram, par iepirkšanos un tad viņa pēkšņi izmestu frāzi, ka tev tas deguns gan tāds liels, negribi uztaisīt deguna operāciju? Nu nepatīkami taču un nevietā, lai arī varbūt patiesi.

par kadam temam parasti tu esi tik aizvainojosi tiesa?? un vai vnm ir tiesam jasaka viss ko doma?

Lai cik grūti man nebūtu to atzīt, es apvainojos, ja mani sāk kritizēt vai salīdzināt. Bieži vien tādus vārdus pieņemu ar lielām acīm, bet cilvēku bez atbildes arī neatstāju, taču to piemeklēju taktiski. Ja man to teiktu mana draudzene, es būtu pat priecīga un pateicīga, jo kurš gan vēl man to pateikt, ja ne viņa. Un man būtu stimuls un vēlme laboties! :) Neskatoties uz to, cik klusa, mierīga un nosvērta es liekos apkārtējiem, visi to zin - tieši un godīgi pateikt es nu gan nekautrēšos. Un man tas dzīvē nekad nav traucējis. Kā vēsta šī banālā frāze:
Diplomātija - māksla kādam iedirst dvēselē tā, lai viņam mutē paliktu viegla meža ogu garša. :D

dažreiz labāk vnk paklusēt, nekā citiem bojāt garīgo ar savu viedokli