Neuzskatu sevi par naivu, taču izpratne par cieņu pret otru cilvēku gan man ir, teiksim tā, klasiska. Es tiešām nesaprotu, kā var vienlaicīgi melot un mīlēt. Kā var noklusēt, būt tik ļoti nepatiesam, dzīvot dubultdzīvi un izlikties, ka viss ir ideāli... Un vēl es neizprotu, kā var lepoties ar tādu dzīvesstilu a la "krāpt ir dabiski, paši vainīgi tie, kas tā nedara.."
Kāpēc tad vispār ir vajadzīgas attiecības, ja tas otrs nav vienīgais tuvākais cilvēks? Ja nevari ar viņu dalīties it visā? Kā var vispār paskatīties acīs, neizjūtot sāpes un pārmetumus pašam sev...
Man, piemēram, daudz vairāk sāpētu, ja vīrietis būtu atradis sev mīļāko un piekopis to kā regulāru rituālu. Un es zinu, ka justos vainīga, ka, acīmredzot, kaut ko nebiju darījusi pareizi un nejutu, kas viņam ir vajadzīgs. Un tādas attiecības tiešām nav vajadzīgas.