Man gan šķiet, ka ja piekopj poligāmiju, tad par to droši var un vajag runāt, un tajā skaitā pirmkārt - ar savu partneri. Citādāk piesolīt zelta kalnus, jeb uzticību, bet tad slepus slapstīties apkārt un būt pārāk gļēvam lai atzītos - cūcība. Pie tam, homoseksualitāte nevienam nekaitē, citādāk gan krāpšana, kā WaRRior te raksta, dēļ ekšana vai garlaicības, kaitē un pamatīgi.
Un tāpat ceru, ka netiek atkal spēlēts teātris, jeb "es sasaistu savu dzīvi ar sievietēm/vīriešiem, kuri gaida monogāmiju un tad meloju, jo nevaru atrast partneri, kurš atbalsta brīvas attiecības", jo nu re, ir taču becky un ticu, ka viņa nav vienīgā. :D
Ā, un vēl - ja mēs runājam par poligāmiju kā dzīvesveidu, tad uzskatu, ka šādu cilvēku ir relatīvi maz, vismaz ne jau nu katrs otrais, kurš vēlāk kā attaisnojumu izvēlās "gadījās", jo nu pardon, tas nav nopietni. Ja tu tāds esi, tad esi, nav citiem jāčakarē smadzenes un dzīvi.