moved on?

Problēma ir nevis tajā, ka viņš dzīvo tālāk, bet tajā, ka tu ne.
Iesaku doties pēc mantām pašai, lai redzētu un saprastu, ka, mīļo sirsniņ, viss beidzies - tie ir 8 mēneši, tā nav nedēļa.

Mja, es cenšos, cik spēka. Sevi daudz nodarbinu un man ir pašai sava dzīve, viss it kā ir lieliski.

Laikam tāpēc, ka viņš vienmēr man rakstīja, dažkārt arī atzina, ka viņam trūkstu, bet lai par to runātu, viņš vēlētos mani satikt, neesmu spējusi tam vēl tikt pāri. Lai gan tas gan jau bija sen un vairs nav patiesība.

tev tās mantas tiešām ir tik ļoti vajadzīgas? varbūt tās ir vecas un nolietotas, tādēļ nopērc jaunas. šķiet, ka šeit mantu loma spēlē tikai tik daudz, lai tu varētu tomēr viņu satikt, vai padod par sevi ziņu, vai arī domas, lai ieslēdzas viņam kkas zemapziņā, ka varbūt žēl paliks, kad tās būs jāatdod?
palaid viņu vaļā. arī domās. neturi viņu pie sevis, un nedomā, kā būtu ja būtu.kādas ziņas tad tu no viņa gribēji saņemt?attopies!! jūs esat šķīrušies, un viņam nav jāraksta katru dienu par tavām mantām. un tav jau viņas vajag, nevis viņam. kad nāks tuvāk tā diena, vnk pajautā viņam, vai viss paliek spēkā, un vai varēsi dabūt mantas. un viss.

Kas tad tās par mantām, kas pēkšņi ir kļuvušas tik svarīgas? Vēsels astoņus mēnešus tev tās nevajadzēja, tad jau mierīgi vari iztikt. Vai tomēr gribas puisi redzēt? :)

Esmu šķīrusies vairāk kā divus gadus un joprojām neesmu tikusi pāri. Nesaku, ka tas ir normāli, bet... Tam sāpju periodam ir vienkārši jāpaiet, tas piederas pie šķiršanās procesa.

Piedodiet, sim datoram nav garumzimju...

Ne, ne, visus sos menesus bijam Erasmusa, tapec ari vispar neesam redzejusies. Patiesiba jau visu gadu: pirmo semestri izturejam, tad izskiramies. Mantas ir svarigas, ir sega, printeris, tas, ko nevareju panemt lidzi (jo macos arzemes). Par mantam ari neesam vel runajusi.

Es meginu vinu laist vala, bet sobrid vel tik labi nesokas :D Nezinu, varbut tas tapec, ka neesmu vinu redzejusi tik ilgi un tas divu gadu attiecibas beidzas nu ta neka. Turklat vel aizvien atrodos cita valsti, kur par vinu it ka neatgadina nekas, bet taja pasa laika vina tik loti trukst.

Ari vins jau bija tas, kas man visu laiku lielakoties rakstija, un es centos nedaudz distanceties. Un laikam pieradu. Jo tagad, kad pedeja menesa laika vairs neraksta, ir ta loti divaini. Protams, mana vaina, ka pielavu :D

Pasai jau ari dazkart dusmas uz sevi, ka nu jau ta ka vajadzetu sakt raudzities uz prieksu, diezgan ilgs laiks pagajis. Bet nu neko jau laikam nevar izdarit, jagaida. Puisi loti gribas satikt, taja pasa laika negribas sevi lieki sapinat :)

man pagāja arī 2 gadi līdz izsāpēja pilnībā bijušās attiecības. katram savs laiks. vnk vienā brīdī sapratu, ka jālaiž cilvēks vaļā- ari domās. tā arī izdarīju, un man palika brīva sirds, jūtas un domāšana. man arī bija ilgi apsēstība, lai atdod manas mantas, bet tas taču protams tikai tādēļ lai satiktu viņu un izdomātu, ko parādīt no savas puses. nedari tā. ja jūs izšķīrāties, tad tam bija iemesls. lai gan toreiz mēs gadu netikāmies, un pēc gada atkal sagājām kopā, un pēc kāda laika atkal izšķīrāmies to pašu iemeslu dēļ, ko iepriekš.

Man viena bridi likas, ka ir jau labak, bet tagad, kops tas Oktobris nak tuvak un tuvak, pasai klust arvien grutak. Varbut tapec, ka beidzot jaskatas realitatei acis.

Vai ari varbut pie vainas bija tas, ka es pieradu, ka vins man raksta... Es zinaju, varu darit savas lietas, bet vins tik un ta atceresies, uzrakstis, dos par sevi zinu. Pat ja es neatbildesu. Un tagad, kad vairs to pedejo menesi neraksta, sirdij tads soks. Tagad nezinu vairs, ko vins jut. Laikam jau vairs neko. Un uzreiz skumji, protams. Un nekrit tas cilveks no sirds un prata ara, es gan censos.

Katrs pats savas Laimes kalējs .. lai arī izšķīrāties pirms 7 mēnešiem, tomēr viņš rakstīja - respektīvi - domāja par Tevi un cerēja, ka atgriežoties, iespējams, pārdomāsi. Jūs esat sievietes - labrīt - Jūs sakat vienu un ar to domājat pavisam ko citu .. tas Jums asinīs .. arī vīrieši mēdz tā darīt .. Tas, ka izšķīrāties, neko nenozīmēja, ja viņš turpināja ar Tevi sazināties. Gāja mēneši, viņš vienmēr rakstīja pirmais, rakstīja, rakstīja .. saprata, ka no Tavas puses atdeves nav un Tev viņš ir vienaldzīgs .. tikai normāla reakcija ir dzīvot tālāk. Tā kā, piedod, bet pati noraki iespēju. Lai gan viss atkarīgs no konkrētā pāra .. katram savi skeleti skapī ..

Hah. Vakar uzrakstiju vinam isu iszinu, ka man vina joprojam trukst. Neatbildeja. Neparsteidza ari. Protams, varbut vinam cits numurs, ko gan es zinu. Protams, ari mulkigi no manas puses ta darit, tomer jutu, ka to pasakot, kluva nedaudz vieglak. Tagad ir ta vienkarsi skumji.

Ka sevi nodarbinajat, lai skumjas domas par bijuso izmestu no prata un nomierinatos?

Es sobrid stradaju prakse arzemes, bet kontrentresanas speju limenis ir zem nulles. Jutu, ka kermeni visu laiku valda tads satraukums. Vel meginu no ritiem skriet. Isti man te nav draudzenu, kuras mani ta pa istam varetu uzmundrinat. Bet vel jau menesis seit atlicis.

Piedod par tiesumu,bet 7 menesu laika vinjam nav cita meitene? Neticu. Vai ari nespej izskirties ko darit. Nepazemojies. Ja nav,nav, dzivo taalaak!!! Vai ari gaidi,dod laiku. Pati neraksti-NEUZBAZIES. Ja vinsh to pamanis un vinu tas uztrauks-pats atrakstis.

Mardzita Sheep, paldies par komentāru, tik ļoti palīdzēja sevi saņemt rokās, citādi jau gandrīz grasījos viņam rakstīt un jautāt, vai viņš to īsziņu galu galā ir saņēmis. Noteikti ne pati tā labākā doma :(

Ja tā godīgi, man nav ne jausmas par kādu citu meiteni. Varbūt jau ir, bet man gan liekas, ka pagaidām nav gan. Cerams eh. Jo viņš pats jau arī no ārzemēm atgriezās tikai pirms kāda mēneša vai diviem. Ai, nu vispār tā tizli.

Laikam jau tiešām labāk nepazemoties un nerakstīt neko. Lai vismaz no malas izskatās, ka esmu stipra un pašpārliecināta. Tā nu ir, kad runa par attiecībām, vēl aizvien jūtos, it kā mācītos 9. klasē :D

čau, nocciole

Es tevi labi saprotu - esmu bijusi tādā pašā situācijā. Sākumā bija sāpīgi, tad bija atšķirtības periods, kurā viņš ik pa laikam par sevi atgādināja, līdz ar to man tas laiks pagāja mierīgi/ Grūti bija pēc tam, kad tikāmies. Varbūt tikšanās tev palīdzēs kaut vai tāpēc, ka ieraudzīsi viņu reālos apstākļos, šobrīd tu vairāk lolo ilūzijas par to, kāds viņš bija, kādas bija jūsu attiecības. Man arī tā bija. Man viņš pietrūka tāds, kāds viņš bija manās atmiņās, nevis tāds, kāds bija tobrīd, ir tagad. Arī šobrīd es saprotu to, ka mēs esam pilnīgi svešinieki. Un sāpīgākais laikam bija nevis tas, ka izjuka mūsu attiecības, bet tas, ka abi pāraugām attiecības, izmainījāmies un palikām viens otram sveši un nesaprasti.

Dzi, loti saprotu tevi, liekas, aptuveni mans variants. Kad bijam kopa, viss vienmer bija lieliski. Nesaprasanas sakas tikai tad, kad bijam atskirti. Un varbut man tiesam vinu vajag ieraudzit velreiz, lai saprastu, ka vins vairs nav tas, kads ir manas atminas. Liekas ari, ka sis gads vinu ta pamatigi ir izmainijis.

^^ tu teici, ka esmu norakusi iespeju. Es nezinu, varbut. Bet taja bridi man likas, ka isti citu iespeju nav, ka vien tureties pa gabalu, jo satikties un izrunaties tik un ta nevarejam. Es, protams, ari atbildeju, ta parspileti neignoreju. Doma, saja gadijuma pilnigi viss ir par velu un nav nekadu ceribu?

Nu jau mazak neka menesis lidz busim viena valsti. Eh.

Kā liekas, viņš jau ir ticis pāri un nav vairs tur ko?

Jā :(
tāpēc ar bijušajiem vsp nesazinos, jo negribētu uzzināt, ka viņš ticis pāri ātrāk par mani.

Es neizvairītos tikties. Man patīk, ja viss ir izrunāts un noskaidrots, nevajag vairs minēt un sapņot, viss ir skaidrs.

Bet jus tacu noteikti zinat tas situacijas, kad liekas: beidzot esmu tikusi pari, viss nu ir kartiba.
Atliek tik uz ielas ieraudzit vai ari nejausi satikt, un visas emocijas atkal uzvirmo no jauna? :D

Mja, interesanti, ka nu bus, ja atkal viens otru ieraudzisim. Bet ta jau ir, nekadu zinu vins par sevi vairs nedod. Nu neko...

es laikam tomēr sarunātu, ka draudzene savāc tās mantas, kamdēļ sevi sāpināt? satikt viņu un redzēt, ka no viņa puses viss beidzies, būs vēl sāpīgāk