nē..ja man ir slikti, sēžu un "sliktojos", tikai cenšos nebūt nelaipna...visiem cilvēkiem gadās sūdīgas dienas un man nav jāizliekas par Maija saulīti,ja es iekšēji jūtos draņķīgi.
ja kāds ar mani runā noklausos. saku "njā..." un viss..
ciest nevaru, ja nesmaidu, un kāds pienāk klāt "kāpēc dusmojies, kāpēc gruzies?", nu bāc, vai tiešām man visu laiku ir jāsmaida, lai neradītu par sevi priekšstatu, ka esmu dusmīga, bēdīga... bet vispār, ja smaidu tad, kad ir grūti, tas visu padara vēl grūtāku, tāpēc esmu tāda, kāda esmu..
Esmu emociju izrādītāja.
Lai gan ir mēģināts feikais smaids, bet nu izskatās jau briesmīgi, to labi var redzēt bildēs., ka smaids tiek vnk izspiests. :D
Man viss laužas uz āru, reti, kad varu, ko noslēpt. Ja man ir slikti, tad labi es toč neizskatos, lai vai kā mēģinātu noslēpt darbā, ka man slikti vai esmu slima, priekšnieks uzreiz pats pamana.
Bet nu ir reizes, kad varu būt ar akmens seju un tēlot, ka jūtos pavisam savādāk.
Emocijas gandrīz neizrādu, jo esmu nosvērts, racionāls cilvēks un lēmumus emociju iespaidā nepieņemu. Izrādu vien tad, ja tās ir domātas konkrētajam cilvēkam, piemēram, ja esmu dusmīga uz kādu, tad to viņam izrādu. Bet ne tā, ka no rīta kāds mani apbežoja un tagad visu dienu pukošos uz tiem, kas ne pie ka nav vainīgi. Manuprāt, man nav jāliek cilvēkiem justies slikti manis dēļ.
Bet tas arī nenozīmē, ka lieku sev virsū feiko smaidiņu. Esmu neitrāla
Esmu no emociju izrādītājām. Es nemāku ticami notēlot, ka viss baigi superīgi, ja patiesībā tā nav. Ja cenšos uzlikt to feiko smaidu, tad ir redzams, ka tas ir feiks. Tāpēc labāk rādu īstās emocijas, nekā spiežu no sevis kaut ko uzspēlētu, kas no malas izskatās vēl drausmīgāk nekā īstās emocijas.
Es publiski cenšos svaldīt emocijas.. protams mākslīgi nesmaidu, bet arī mēģinu nebozties.. jo man piemēram kaitina, ka kompānijā sēž kāda kura piem ar draugu sastrīdējusies pirms nākšanas un visu laiku sēž stūrī ar savu nikno ģīmi... nu reāli manām emocijām nav jābendē citiem atmosfēra...
vispaar kad ir labi, prieku nemaaku nosleept, emocijas lauzhas aaraa. Bet kad ir slikts noskanjojums, galvas saapes, vai kaa citaadi, tad man ir dezhuursmaidi sabiedriibaa, lai gan cilveeki, kas mani labi paziist, ja redz, ka nesmejos un neesmu liela komuniceetaaja atkozh, ka kaut kas nav labi.
esmu no feikotaajaam. man nepatiik izraadiit savas negatiivaas emocijas cilveekos. Ja man ir slikts garastaavoklis, vai kaut kas nelabs noticies, tad es parasti esmu ljoti, ljoti klusa, veel zemaaka par zaali.
Man īstenībā pat tracina emocionāli cilvēki, jo tas apgrūtina komunikāciju, dabu, biznesu. Ja man ir jāpieiet klāt kādam un jāpaprasa atskaite, tad es nevēlos redzēt dusmīgu seju, kas pauž "neviens mani nemīl", tad man jāizrāda interese, kas tev kaiš u.tml. Bet es vienkārši vēlos savākt savu atskaiti :)
Es nekad nefeikoju savu smaidu, ja man ir slikti, tad smaidu no manis nesagaidisiet.
Tpc ari cilveki doma, ka esmu iedomiga vai kko sadomajusies, bet ne... esmu vnk reala!
esmu garastāvokļa cilvēks
lai gan reizēm mēdzu teikt,ka viss ir kārtībā un pasmaidīt,lai kādu mierinātu,kaut gan iekšā viss vārās.
bet lielākoties to,kā jūtos,var redzēt.
Arī atkarīgs no sabiedrības, kurā atrodos.
Darbā es savācos un cenšos distancētoes no citām problēmām.
Mājās es varu justies kā es jūtos, bet piemēram, no mammas es nevaru noslēpt neko, viņa jūt pat pa telefonu pēc balss, ka kaut kas nav riktīgi.
824
