Nāku no patiešām lielas ģimenes (daudz lielākās nekā te jau ir minēts) un mani vecāki no visas sirds cīnījās par katru no mums. Mums nebija tādi laiki, ka dienām ilgi nebijām ēduši; nebija gadiem ilgi jāstaigā vienās un tajās pašās noskrandušās drēbēs; vienmēr bijām siltumā un mīlēti. Protams es nezinu kā gāja manai ģimenei, pirms es piedzimu, jo esmu jaunākā un piedzimu, tad, kad manai ģimenei jau bija liela māja, bet kad kāds stāsta par tiem laikiem, tad vienmēr ir smaids sejā. Pat tagad, kad visi jau esam izauguši un lielākai daļai jau ir savas ģimenes un bērni, mamma un tētis nevar sagaidīt, kad kāds no mazbērniem atbrauks; viņi pat ir uzņēmušies rūpes par brāļa bujušās pirmo meitu, tikai žēl ka tā bijusī un meita to nenovērtē. Un es no visas sirds varu teikt, ka man ir visforšākie vecāki! :)