Pārdabiskās lietas,situācijas

Piekrītu tai, kura teica, ka bērni līdz 10 g.v. redz vis kaut ko, ko vēlāk neredz. Bērnībā bija ļoti nepatīkami mirkļi kad dzirdēju balsis. Nopietni! Bet tas bija tāds īss mirklis uz sekundēm 3 varbūt, kad pēkšņi it kā daudzi kliedz, skāļi runā, kaut kas gāžas un plīst. Tāds liels troksnis kopā. Spiežu ciet ausis bet vēl skaļāk viss. Ļoti nepatīkami. Bet kopš bērnības vairs neko tādu neesmu jutusi. Un negribu vairs.
Jā un par mirušajiem bija tā, ka suns kura saimnieks nomira, bija ļoti mierīgs un neko negribēja darīt un ēst apmēram 40 dienas pēc saimnieka nāves. Tāpat esmu arī sapnī mirušajam jautājusi kā viņam tur iet, bet atbildes vietā bija tikai smaids.
Pagaidām vēl liekas smieklīgi stāstiņi par NLO ar daudzām krāsainām gaismiņām, bet ja pati redzēšu iespējams noticēšu :D

Tā ir, tie, kas neko tādu paši nav piedzīvojuši, nemūžam neticēs. Bet atliek vienreiz piedzīvot, tad gan vairs neko neteiks ;)

Ticu cilvēku ekstrasensorajām spējām, ticu astrālajai pasaulei, kuru mēs neredzam, bet kurā daļa no mūsu būtības dzīvo, ticu tam, ka enerģētiskā līmenī cilvēks cilvēku ļoti var iespaidot. Ilgi uz to skatījos ļoti skeptiski, bet pašai nācās saskarties ar nelabvēli, kurš pie manis sāka "ciemoties". Tad mācījos neignorēt dažādus "signālus", sajust savu enerģētisko pasauli un tikt vaļā no šī nelabvēļa.

Runājot par Miera ielas kapiem - tā ir viena spocīga vieta! 10 gadus nodzīvoju turpat blakus un visu bērnību mani mamma mācīja, ka tur iet nevajag. Un es negāju arī, un baidījos. Tajā daļā, kas ir tuvāk Franču licejam ir viena traki baisa skulptūra - eņģelis bez galvas. Kad to pirmo reizi ieraudzīju, pāris naktis murgoju :D Bērnībā bija ļoti interesanti uzzināt, ka šajos kapos ir apglabāts mans vecvectēvs. Man liekas, es vēl tagad atrastu to koku, zem kura viņš atdusas, lai gan neesmu tur bijusi jau kādus 10 gadus.

Esmu redzējusi vīrieša spoku. Biju kopā ar savu draudzeni un viņa arī tieši to pašu redzēja. Vēlāk atklājās, ka tajā ēkā kara gados bija ģimene nogalināta un kopš tā laika tur spokojās gan tas vīrietis, gan bērns, gan tā sieviete.
Tajā brīdī, kad ieraudzīju , bija tāds absolūts miers, bet vēlāk jau sāku domāt, tad kārtīgi nobijos un vēl ilgi naktīs nevarēju gulēt.

Jap tieshi taa, mums apkart ir gan gari - demoni, gan engelji, ka ari dveseles, kas nerod mieru muzhibaa kautkadu iemeslu delj... daudzas meklee palidzibu.
Ir dveseles, par kuram neviens radinieks nav rupejies, ludzies. Ja ir skaidrs zinams, kas spokojas, par to ir jaludz noturet Sv. Mise, japaludzas.
Tad arii vinjas rod mieru muzhibaa.

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/73161/mistiski-soli-gaiteni-durvju-cikstona-majas-neredzamie-iemitnieki

Par Miera ielu interesanti, es gan tos kapus vairāk kā parku uztveru, jo bērnībā tur daudz bija jāiet - no skolas gājām pie apglabāto rakstnieku,utt. kapiem latviešu valodas stundās ar skolotāju. :D

Neko pārdabisku neesmu piedzīvojusi.

Toties paziņām gan vairākām mājās, kur kāds no agrākajiem iemītniekiem nomiris, spokojas - staigā pa 2. stāvu, pa trepēm, cērt durvis, plīst trauki, utt. , bet pie tā arī pierodot. :D

Nesen kapos, kur nesen apbedīts cilvēks (kapu kopiņa ar krustu) ar acs kaktiņu redzēju vecu tanti, bet pagriezos, nekā tur nebija. Izvēlos domāt, ka izlikās :)
Vēl nesen sēžu istabā pustumsā, redzu no plaukta strauji krīt kaut kas melns, satrūkos. Bet pazuda. Nu neko, sēžu tālāk :D

Kad īrēju dzīvokli, paliku viena mājās, visas tās reizes mani kāds pa nakti sauca no koridora puses un teica, lai es ejot pie viņa. Lieki teikt, ka es no turienes izvācos un cenšos nekad nepalikt mājās viena, tikai ar tv un ieslēgtām gaismām visu nakti :)

Esmu sastapusies tikai ar mājas gariem. Nu nejau mazajiem gariņiem, bet katrai mājai ir tāda īpaša aura, tāds kā mājas gars. īpaši to var just pēc tam, kad mājas saimnieki no šīs pasaules aizgājuši.
Mums ar draudzeni agrāk patika staigāt pa pamestām ēkām, mājām, sajust to mājas elpu.. Iegājām reiz vienā pamestā mājā. Visā mājā it kā tā atmosfēra tāda noslēpumaina, bet ne baisa. Bet, ieejot vienā no istabām, likās, ka jābēg. Vienkārši tik šaušalīga sajūta, pat nekādu trokšņu nebija, nekā. Bet visa pārējā māja tāda mierīga. Vēlāk no attālākiem tās mājas akimiņiem uzzinājām, ka tajā istabā, iespējams dzīvojusi vecmāmiņa kaut kāda dīvaina. Viņa nevienam īpaši nav patikusi, nu tāda noslēgta, apsēsta ar visādām ticēšanām lāstiem un kosmosa iedarbībai un tā. Droši vien ļauna bija vai kaut kāda nelaba, ja tāda sajūta bija ieejot. :D

Ak jā, esot ciemos pie radiem Anglijā, sanāca paviesoties arī pie viņu draugiem turpat netālu. Sanāca tā, ka paliku to draugu mājā ar mazu puiku, kamēr pārējie aizgāja uz veikalu un vēl tur kaut kur. Nu, uz kādām 30min mani atstāja. Dzirdējām soļus augšstāvā, arī terpju čīkstoņu uz augšējiem pakāpieniem, mazais puika sāka skaļi raudāt un skaņas pazuda.. Neesmu jautājusi un stāstījusi nevienam par to notikumu tajā mājā. ;D tāpēc nezinu, vai man izlikās, vai tā ir normāla parādība.

Man bērnībā arī bija bērnu halucinācijas. Nevarēju aizmigt, jo dzirdēju kkādas raganu ķiķināšanas un peļu pīkstienus. :D

Vienmēr mani ir interesējušas visādas paranormālas lietas.
Esmu sastapusies ar dīvainiem sapņiem, vai arī tikai sakritībām..
Vienreiz bijia ļoti pretīgs sapnis, ka staigāju pa asmeņiem, tādiem lieliem, asiem,esmu sagriezusies.Ieeju joka pēc sapņu tulkā, un tas nozīmējot tuva cilvēka nāvi. Taisnība bija, pēc dažām dienām..
Vēl bija sapnis, par to, ka nomiris ļoti svarīgs cilvēks Latvijai, visi ļoti bedāsies ,visai Latvijai pietrūks.Visi mēdiji pilni. Rādīja zārku, bet tas bija ciet. Nevarēju noteikt, kas. Nāk. dienā lokomotiv lidmašīna nokrita.. Tikai sakritība, nezinu..
Kā arī pag.gad gāju uz garāžu, kaut ko vajadzēja paņemt.Garāža atrodas pagalma otrā pusē. Ieeju meklēju, nevaru atrast, pa pusatvērtām durvīm izbāzu galvu, lai paskatītos, vai brālis nenāk, jo domāju, ka iesim abi.Stāv gaišs, caurspīdīgs cilvēka siluets tieši pretī. Skatījos izbrīnīti, bail nemaz nebija,tad tas tēls ātri aizslīdēja prom. Man likās, ka tas mani vēroja:d Pēc tam sāku drebēt un lēnām, mierīgi devos mājās. Brālis tā arī neatvilkās:D Tas bija tik īsti,es to nevarēju tā iztēloties. Tas bija decembra sākums,tieši gads kopš vecmamma nomira.
Vienreiz sēdēju viena mašīnā, bija vakars, diezgan klusa, nomaļa vieta. Gaidīju tēti. Paskatījos labajā spogulītī un tur cilvēks stāv, viņam tāds tuksš skatiens, likās, ka skatās man acīs. Novērsos, paskatījos vēlreiz,bet vairs neviena nebija. Vēl tagad atceros to skatienu.
Man visi saka, ka bagāta iztēle, lai jau būtu :d

Chérie, tā bija miega paralīze - sajūta, ka nevari pakustēties, pakliegt, ilgst dažas sekundes. Man tā arī ir bijis, palasi googlē, diezgan interesanti (nerunājot par to, ka nenormāli bailīgi :D )

circene, ceru, ka nekļūdos par to mājas gariņu. Māsīcai arī ar viņu problēmas. Noliek atslēgas, no rīta jāsteidzas uz darbu, tās jau citur atrodas. Citas sīkas liekas pildspalvas, lūpu balzāms u.t.t lietas arī pēkšņi pazūd un pēc pāris dienām parādās.
Es TV ieslēgšanos/ izslēgšanos virtuvē arī noveļu uz to.
Jo , tas pats TV bija tēvam darba kopmītnēs un tur nekas tāds nenotika, bet redz, kad atveda mājās, tad notiek. Ieslēdzas/izslēdzas.

Esmu redzējusi savu sargeņģeli (gaismas siluets).Toreiz nesapratu, kas tas ir, tas bija pirms daudziem gadiem. Un tas nebija viens zibsnis, bet kādas 10 sekundes. Nebiju nemaz nobijusies, tikai ļoti, ļoti ieinteresēta. Tagad, pēc daudziem gadiem, kad interesējos par ezoteriku, zinu, kas tas bija :) Vispār es ticu astrālajai pasaulei.

sanāk tā,ka redzu mazliet kas notiks uz priekšu ..;)

domā- tas bija situācijā, kad biji apdraudēta? vai kā?