skolas laikā apsmēja

ūūūū, jāāā.. biju no tiem cilvēkiem, kuru apsmēja. Tas nebij tā riebīgi ar kaut kādu naidu, bet ar smīniņu sejā no tā kas to darīja. Kāpēc? Tāpēc, ka biju apaļīga. Protams, sevi aizstāvēju un daudzi skolas puiši arī mazliet baidījās no manis. Bet nu.. viss nāk atpakaļ. Tagad daudzi mani ieraugot ir šokā, jo esmu gana daudz mainījusies, lai viņi būtu šokā.
No tāluma vai bildēs esmu redzējusi tos, kuri mani dikti centās apcelt. Gribas viņus pabakstīt un pateikt kaut ko ar smīniņu sejā, jo paši tagad staigā kā kūciņas.
Bet nu lepni tik soļoju :D

mees skolaa apsmeejaam, jo domaajaam, ka izaudzinaasim tos tirlinjus par viiriem! rezultaats preteejs, izauga jefi, kas kachaa muskuljus sporta zaalee, lai vareetu kko pieraadiit tagad! :D
:D :D

Man pamatskolas gadi pagāja diezgan traki... Tiku visu laiku apsmieta, vnm kāds sataisīja kkādus sūdus un visa klase teica, ka to izdarīju es... Tiku grūstīta, apmētāta u.t.t., bet tomēr pret apsmējējiem turpināju izturēties draudzīgi, jo savādāk man nebija neviena drauga... 8.klasē biju tikai apaļāka... Kontaktējos ar visiem, bet dažreiz no pāris zēniem vēl tgd saņemu riebīgas replikas un ņirgāšanos, jo dzīvojam vienā ciemā.. Amm mācījos lauku skolā... Pēc pamatskolas negāju uz vidusskolu, kur visi gāja, bet gan uz Rīgu... Itkā ir labāk, bet tā pat dažreiz saņemu kkādas stulbas replikas no kursa biedriem... Tik joprojām nesaprotu, ko es tiem cilvēkiem esmu nodarījusi, vnm nācu viņiem pretī, nekad nebija un nav žēl palīdzēt cilvēkiem...

unn jam joprojām ir zema pašapziņa, ja kkas notiek, jūtos, ka esmu tur vienīgi vainīga... un kompleksi ir nereālākie...

Ehh...biju apsmējēju vidū,bet tiku arī pati apsmieta, tā kā tur bija dots devējam atdodas. Bet jā, nožēloju,ka vēru muti vaļā.