Paru attiecibas citu prieksa

Bet vispār, mums ar puisi kaut kur kaisle galīgi pazudusi, vismaz man. Nezinu, kāpēc tā. Tagad viņš ir prom, šodien aizbrauca uz brīvdienām pie vecākiem, un man viņa nežēlīgi pietrūkst, gribas, lai ir blakus, samīļot, noskūpstīt, un, nu, visu pārējo, kas tālāk aiziet, bet, ja būtu viņš klāt, nekādu tādu sajūtu nebūtu, neko negribētos. Kāda zina, kā to izskaidrot un galvenais labot?

bij tā, ka no sākuma nebija nekā. neņēma mani nekur līdzi un, ja nu tomēr paņēma, tad sēdēja 3m attālumā no manis. man apnika un teicu, ka neiešu nekur ar to lopu. tad kādu laiku arī lops nekur negāja, bet pēdējā laikā palicis par īstu cukurdupsi. piemērs - ejam uz PV konci, ieķera rokā. visu vakaru turējāmies rociņās. jauki. pie draugiem ar - sēž blakus kā pielīmēts un kā vanags pēta katru, kurš pienāk tuvāk par metru. smieklīgi. tas viss sākās ēc reizes, kad viņa labākais draugs pateica (manā klātbūtnē) - vecīt, tev ir skaista sieviete. tas laikam džekiem kko nozīmē.

Mēs atkal īsti meistari pastrīdēties sabiedrībā!

cupcake2, man ir bijis lidzigi. Bet tas laikam tapec, ka pati baigi saceros un sadomajos. Kamer vina nav, iedomajos, cik forsi butu, ja vins butu blakus, samilotu utt., bet tad sis atnak majas noguris, iedod bucu un uzreiz pielien pie kompja un vel paprasa lai teju uztaisu. un man uzreiz tads pfff.. un garigais sak pazust un gribas pasai ka bekai sabozties un tupet pie tv. un biezi vien vel ir ta, ka es kko piedavaju darit, un vins uzreiz "nu kur tu biji agrak..."
Laikam jau ieprieks ir jaizruna ko darit vakara vai brivdiena, lai abi var noskanoties un beigas nesanak aplauzties.

Nu, mums ir tā, ka esvēlu nāku mājās pēc darba, tad insanity uzreiz, jo vēlāk par vēlu dauzities virs apakšējiem kaimiņiem, un tad jau nogurums. Vai, nu, viņš pastrādā vai kā, tad jau, kad ielienam gultā uz gulēšanu, vai viņš ielien, kad es jau sen esmu apgūlusies, sāk uzmākties, grib pamīlēties. Man vispār nepatīk, kad kaut kam esam noskaņojušies - filma, gulēšana utt - sākas kaut kāda uzmākšanās. Tad gan man nāk domas prātā

"nu kur tu biji agrak..."

. Vispār it kā dzivojam kopā, bet liekas, ka tiekamies mazāk kā tad, kad viņš brauca pa brīvdienām uz mājām citā pilsētā, un visu laiku kopā bijām. Man ap 12 tikai darbs, līdz kādiem 20 vai 21, kamēr kasi pārskaita, kamēr to, šo, no darba vēl pusstundu vēlāk tieku, kamēr mājās esmu. Ehh.. Kaut kā nesanāk nekas. Par romantiku vispār aizmirst var, nebija, nav un laikam nebūs. Kāds prieciņš, ka nākama nedēļa vēl 6dien, 7dien jāstrādā un pēc tam 2 nedēļas brīvdienas brīvas, vismaz varēsim izbaudīt kaut kā laiku kopā.

Jusu situacija vnk ir ta, ka jus neesat ieplanojusi laiku viens otram. Tu pec darba gribi treneties, bet varbut vins labprat gribetu pavadit laiku ar tevi, bet parcik tu esi aiznemta, vins ari atrod sev kadu nodarbi un taa jus pat gulet neaizejat kopa. Skatijos pa tv, attiecibu specialiste teica, ka aiznemtam parim vajag sarunat ta, ka vismaz pusstundu diena vini velta viens otram, tadejadi jus noversisiet atsvesinasanos, un ja vispar sada situacija ir radusies, vai ari juti, ka attiecibas kkas trukst, par to ir obligati jaruna, jo ja virietis nezin, ko tu no vina gribi, tad vins ari nespes tev to dot. kka ta. Aa, un gulet ari ir jaiet viena laika, jo tas uzlabojot intimo dzivi (nu, lielakas iespejas, ka bus sekss ir tad, ja ejat gulet kopa).

Nu, insanity mēs pildām kopā. Viņš vēl uz trenežieru zāli staigā. Un tad, nu, jā, ir kā ir. Pareizāk sakot, nav laika nekam. :( Bet būs jācenšas darīt, kā tu saki. Paldies. :)

Ta ka mums ne pirmais gads kopa tad sabiedriba max ko atlaujamies ir buca,parsvara ja dodamies katrs sava virziena,savadak nedodamies ne roka,ne milinamies.
Agrak padsmit gados protams ta bija :)

Par stridiem gan brinos,ka jus varat strideties publiski ? Man tas skiet nepienemami ja ir domstarpibas tad cukstam un tikai kad esam vieni iet valja :D
Nevienam nav jazin kautkas tik privats.

Man nepatīk mīlināties sabiedrībā un non-stop turēties rociņās, bet manam draugam patīk, tāpēc bieži sanāk dzirdēt pārmetumus no viņa puses, ka es nemaz viņu nemīlu! :@

Strīdēšanās sabiedrībā vai draugu pasākumos ir tikpat kaitinoša kā nepārtraukta mīlināšanāš un bučošanās.
Pāris bučas vakara laikā , iešana pa ielu rokās sadevušiem , sēdēšana blakus - tas ir feini. Un nav parspīlēti.

Mēs draugu vai paziņu sabiedrībā sēžam parasti blakus, bet vienmēr varam atiet viens no otra, pat, ja viens no mums ir starp nepazīstamiem. Mīlināties nemīlināmies, bet uzmanību gan viens pret otru izrādām, kaut vai kko padodot vai piedāvājot, sabučoties vai roku viens otram iedot vai kur uzlikt arī varam.
Skolā atceros bija daži pārīši, kam katru starpbrīdi pie kafejnīcas vai stundu saraksta bija jāizrāda, cik ļoti viens otru mīl. Agrāk ar to lepojās :d Arī, kad bija 15 vai 16, likās, ka, ja ir attiecības, tad tikai jābučojas ar mēlēm :d
Ja esam mēs divatā, ar vēl kādu, kas ir viens, man ir neērti čubināties vai kaut ko baigi aizrauties tikai ar savu draugu, lai neliktu justies neērti tam trešajam. Vienreiz aizgājām pasēdēt, drauga draugam bija līdzi jaunā meitene un viņas draudzene. Tās meitenes mēs nezinājām. Viņa draugs ar savu meiteni visu laiku bučojās un flirtēja, man bija tik žēl tās viņas draudzeni (vismaz es justos ļoti neveikli). Tad nu sāku ar to meiteni vairāk runāties, lai nesēž klusēdama. Bet var jau būt viņai galīgi nebija nekāda diskomforta.
Kad esam 2atā kādā publiskā vietā, arī tad vienam ar otru aizrauties, man ir neērti. Ārzemēs gan varētu krietni drošāk.

Ar mani laikam kaut kas nav kārtībā, bet man nepatīk, kad citi sabiedrībā pārāk ņemas viens ar otru, piemēram, pieturā, atvainojos, sūcas, vai parkā meitene sēž virsū čalim un divdomīgi gorās. Man tas, maigi sakot, neliekas pieņemami. Tāpat arī, kad draugu kompānijā kāds pārītis sāk bučoties, man tas šķiet galīgi nevietā. Tā ir viņu intīmā dzīve, kuru vērot man galīgi nav vēlēšanās.

Tādu baigo bučošanos un mīlināšanos sabiedrībā nesaprotu.
Cita lieta ir uzmanības un cieņas izrādīšana sabiedrībā - piemēram, kaut durvju atvēršana. Tam ir lielāka nozīme un pēc tā vairāk var spriest par pāri.
Strīdēšanos vispār vajadzētu izskaist, lai gan man pašai arī tā ir gadījies. Emocijas nespēju apturēt līdz mājām Bet ļoti solos sev, ka tas neatkārtosies :d

Mēs ar draugu tā cenšamies nedarīt, jo es pati esmu atradusies neērtā situācijā, kad biju kāda pāra kompānijā, viņi sāka čubināties, es nezināju kur likties, jo vienkārši sāku justies neērti. uzskatu, ka ir normāli ik pa laikam samīļot, sabučot un mazliet pačubināt, bet tā, lai tas citiem neliekas neērti un netraucē, nav jau jābūt salipušiem kopā. Pie tam, ja visu laiku staigājat nu tā kā atsevišķi, tad tas brīdis, kad puisis saņem tavu roku, liekas, ka izkusīsi, jo tas tik mīļi, jauki un superīgi liekas! :)

Arī tas, ka pāris strīdas un risina savas attiecības citu priekšā, man neliekas pieņemami. Es, piemēram, sāktu justies neētri, ja kāds pāris manā priekšā sāku kašķētie sun izgāzt visus savus iekšējos pārdzīvojumus. Tāpat nepatīk, ja dalās ar personīgām detaļām no attiecībām, kādām intimām epizodēm un tā.. LAikam man tas tāpēc, ka esmu vizuāliste, uzreiz to iedomājos, bet tā kā man ir draugs, iedomāties kādu pāri kaut kā mīlējamies man neliekas īpaši saistoši :D

Tādu baigo bučošanos un mīlināšanos sabiedrībā nesaprotu.
Cita lieta ir uzmanības un cieņas izrādīšana sabiedrībā - piemēram, kaut durvju atvēršana. Tam ir lielāka nozīme un pēc tā vairāk var spriest par pāri.

Durvis taču vīrieši vienmēr ver arī svešām sievietēm, to darīt savējai man liekas tikai pašsaprotami.

Durvis taču vīrieši vienmēr ver arī svešām sievietēm, to darīt savējai man liekas tikai pašsaprotami.

O, nē. Ir ļoti daudz vīriešu, kuri pat pret savu sievieti aizmirst izturēties, tā teikt, gentle.

Tas, ka man tas liekas pašsaprotami nenozīmē, ka liekas pašsaprotami arī dažiem vīriešiem.

Tas gan, bet vispār tas, man liekas, pietrūkst mūsu sabiedrībā, ka vīrietis ir elementāri pieklājīgs pret sievieti. Tā nav ne mīlināšanās ne uķināšanās, elementāra pieklājība. Un patīkama sajūta vēl jo vairāk! :)