es pašlaik kopā dzīvoju ar vecāku vīrieti un mes mīlam viens otru. no sākuma es baidījos, un pat ļoti. pie tam vēl viņš aizgāja prom no iepriekšējās sievietes, un man tajā brīdī šķita, ka man ir pārāk liela atbildība un gandrīz nobaidījos, bet labi, ka nenobaidījos :) man viennozīmīgi mana vecuma puiši šķiet nu tādi maziņi vēl, kas skraida savā vaļā un vispār nav ne jausmas, vai viņiem ir nepieciešamas sievietes.. it kā jau ir, bet tādi bērnu prāti..
grūti kaut ko pateikt autores situācijā. Tu neesi pateikusi, cik ilgi tiekaties vai varbūt jau taisaties dzīvot kopā, vai arī to, kā viņš uz to visu skatās un kādas ir viņa domas, rīcība un attieksme pret tevi..grozīt viņa prātu nu nezinu vai ir iespējas, un nezinu vai ir iespējams vispār likt domāt un darīt kādam savādāk?izskatās, ka viņam var teikt ka viss ir - nauda, māja, dzīves pieredze, atliek tikai kādu meiču sev blakus, un ar šādu stāvokli viņam ir pietiekoši liela izvēle, ja vēl klāt nāk izskats, šarms un varbūt tu esi tikai kārtējā viņa rotaļlieta, kura viņu nedīdīs pēc sava prāta.. bet varbūt tu visu pastāstīji pārāk drūmās krāsās vai arī ne pilnībā..