ai, mani, kad esam sakašķējušies, tracina viss. ja viņš piesienas (starp cit, ans ļoti reti 'dz piedošanu, parasti pasaka kaut ko stulbu, piem., "būsim atkal draugi" etc), man tas besī. ja viņš vnk nedara neko, tad man atkal lieka, ka vņam vienalga... grūti mums iet, jo dīvaini attiecības sākās - sākām būt kopā tajā dienā, kad piedzima meita. vēl jau tik 4 mēn pagājuši, mēģinām "pierīvēties" viens otram. es daudz ko pārprotu, viņš atkal ir diezgan nevozs nestandarta situācijās. nerunāt pec strīdiem nesanāk, jo visu laiku jārisna kkādas lietas sastībā ar sīko-pīko, bet tā vēsi pret viņu lkm esmu var'jusi izturēties 3 dienas. tā jau mums lēnām briest baigā ļubovj, ja vien ar šitādiem sīkumiem visu nesačakarēsim, jo viņš mani padara ļoooti laimīgu viādā ziņā.