Man vajag kādu padomu šovakar,aizdomājos..
Esmu kopā ar draugu,attiecībās mums viss ir kārtībā, bet lieta tāda,ka viņš ir ticīgs,tic Dievam,nav gan,kā lai saka,praktizējošs, uz baznīcu neiet,utt, bet tic. Savukārt es, visu savu mūžu esmu reliģiju uzkatījusi par nevajadzīgu sev lietu. Manā ģimenē neviens nav kristīts,uz baznīcu neiet,rituālus neievēro un Dievam netic,arī es.
Švovakar aizgāja runa kaut kā no viena slietas pie otras un viņš izteica,ka precētos nākotnē tikai ar ticīgu meiteni,vispār nevar būt runas par precībām ar kādu,kas netic Dievam.
Smieklīgi vai nē,bet es,vismaz šobrīd..uzskatu,ka viņš ir tas cilvēks ar kuru pēc gadiem vēlos saistīties un dibināt ģimeni. Attiecības mums ir lieliskas un nespēju iedomāties sev blakus labāku cilvēku,bet... viss nonāk līdz ticības lietai. Vai es būtu spējiga pieņemt un atzīt Dievu,ar visu sirdi un dvēseli,ja būtu tāda vajadziba, vai šīs attiecības jau šobrīd ir lemtas nekam?
Es nespēju iedomāties būtu saistītai ar Dievu,ar kādu reliģiju,ticību,es negribu ticēt kādam,kam es patiesi neticu un ko es nevaru apgalvot kā patiesību... Draugs ir teicis,ka nekad man ar varu neuzspiestu pieņemt viņa ticību,bet ir skaidrs,ka ja es/mēs vēlamies patiesi būt kopā,man nav izvēles būtibā..
Tad nu šis vakars ir pārdomu pilns. Ar šodienas skatu saprotu,ka tagad es to nevarētu izdarīt,manī nav ne kripatas intereses par visu to reliģiju un kur vēl ticības Dievam,Jēzum utt. un ka atzīt to man būtu ļooooooti grūti...
Es nezinu, Saprotu,ka ģimene un precības ( JA būs ), tad pēc gadiem... Tad ko? Sākt studēt? Lasīt grāmatas un mēģināt saprast to visu vai pacelt ķepas un atteikties no domas par šo vīrieti sev blakus kā vīru..
Dodiet padomu vai es te runāju pareizi. Dodiet padomu,kā jūs rīkotos? Sakiet kaut ko. :) Uzklausīšus dajebkādus viedokļus.